Laika skrējienu nevar apturēt, aizrit gadu desmiti, gadi, mēneši un dienas. Savā žurnālistikas praksē esmu pieredzējis, kā acu priekšā no zinātkāriem un draiskulīgiem skolēniem izauga personības, par kurām ir vērts rakstīt rubrikā “Laikabiedra portrets”.
Kūsājoša enerģija, daudzpusīga interese par apkārtējo pasauli, piedalīšanās vispārdrošākajos projektos, kā arī aizraušanās ar daiļradi un drosme eksperimentēt – tas viss par viņu. Ar tik aizrautīgiem cilvēkiem iepazīstos viegli un uz ilgu laiku. Tā notika arī ar Ingu. Pirmo reizi es viņu ieraudzīju lauku svētkos Sivera krastā, un toreiz jaunās skolnieces ar pļavu ziedu vainagu portrets rotāja kalendāra vāku. Lieliski atceros viņu kā aktīvu ģimnāzijas audzēkni, vēlāk – skolotājas iesācējas lomā, bet, kad Inga Pudnika parādījās Voldemāra Varslavāna slavenā teātra trupā… Pati aktrise šodien atzīst, ka interese par skatuvi viņai parādījās vēl Sauleskalna pamatskolā, kad iestājās izcilās skolotājas Ligijas Mačuļskas dramatiskajā pulciņā. Tas gadījums, kad aizraušanās ar daiļradi uz daudziem gadiem. Nospēlētas lomas “Krustmāte Jūle”, “Visi radi kopā”, “Meitiņa”, “Ontons un Zīmassvātki”, “Trīnes grēki”, “Sīvas motes lobo sirds”. Kas tik vēl nebūs…
“Mūžu dzīvo, mūžu mācies” – šī paruna ir pilnībā attiecināma uz šī stāsta varoni. Trīs bakalaura grādi, starptautisko attiecību maģistre… Pie kā tik ķeras, viss viņai izdodas. Par šādiem aizrautīgiem cilvēkiem mēs parasti sakām: “Talantīgs cilvēks ir veiksmīgs it visā”. Ar nosacījumu, ka Visvarenais ir apbalvojis viņu ar darba mīlestību un mērķtiecību. Kad pirms sešiem gadiem Inga nopietni un, nešaubos, ka uz ilgu laiku paņēma rokās profesionālo kameru “Nikon”, tad mēs ļoti satuvinājāmies uz kopīgās aizraušanās viļņa. Divkārt patīkami, ka mūsu fotogrāfijas izturēja visstingrākos vērtējumus konkursos un rotāja tik spilgtus fotoalbumus kā “Latgales sirds puksti”, “Latgalīts XXI gadsimtā”, “Latgales ainava”. Mēs esam vairākkārt piedalījušies dažādās foto izstādēs un citos pasākumos kopā ar izciliem meistariem. Ar īpašu interesi es sekoju līdzi foto kluba “Zibsnis” radošajiem eksperimentiem, kur aktīvi darbojas arī Inga. Šai man īpaši tuvai tēmai esmu veltījis ne vienu vien rakstu.
To, ka Ingu uzaicināja pievienoties laikraksta “Ezerzeme” darbinieku štatam, es uztvēru kā likumsakarību. Žurnālistikā nav gadījuma cilvēku. Ar pārsteidzošu vieglumu un milzīgu interesi Inga iegrima sarežģītajā latviešu izdevuma atbildīgās sekretāres amatā. Erudīcija, lieliskas datorzināšanas, interese par visu jauno palīdzēja jaunajai darbiniecei kļūt par pilntiesīgu žurnālisti un maza, bet draudzīga kolektīva dvēseli. Neaizmirstams radošu meklējumu, atklājumu un dažkārt īslaicīgas vilšanās laiks. Pārsteidzošs kolektīvo vēlmju posms, lai saglabātu neatkarīga laikraksta statusu. Viena no trim, brīnumaini izdzīvojušiem Latgalē. Bez pārspīlējuma, Inga ir atstājusi savas pēdas mūsu drukātā izdevuma literārajā un foto vēsturē. Mēs kopā sekojām republikas un reģionālajiem fotokonkursiem, piedalījāmies, publicējāmies… Laikraksta izdzīvošanas režīms neveicina karjeras izaugsmi, un, kad pēc pieciem gadiem Inga negaidīti paziņoja par atgriešanos Tūrisma informācijas centrā, mēs šo ziņu uzņēmām ar skumjām, bet sapratni. Laiks apstiprināja: Inga ir saglabājusi draudzīgas attiecības ar mums.
Manās pēdējās trijās foto izstādēs Krāslavā Inga vienmēr ir bijusi gaidīta viešņa. Pat nepamanīju, kā izstādes “Nekur nav tik labi, kā mājās” atklāšanas dienā Inga rotāja trīs fotogrāfijas! Vienmēr cienu viņas domas un izsmalcināto gaumi. Fotogrāfiem nedod maizi, bet ļauj padiskutēt. Apbrīnojot viņas fotoattēlus prestižos albumos un izstādēs, sapratu, ka ir pienācis laiks “solo izpildījumam”. Personīgajai fotoizstādei ir vajadzīgs iemesls, un Ingai par tādu kļuva piedalīšanās republikas mēroga pasākumā “Latvijas vēsturisko dārzu dienas”. Tāpēc mēs ar prieku uzzinājām par Ingas Pudnikas foto cikla prezentāciju “Krāslavas pils un parks”. Divi desmiti krāsainu fotogrāfiju – tas ir pietiekami jaunai foto māksliniecei. Savs redzējums, uztvere… Grāfu Plāteru pils kompleksa stūrīšus ir apdziedājuši simtiem mākslinieku un fotogrāfu tūkstošiem reižu, un tāpēc ir arvien grūtāk aizstāvēt savu viedokli.
Dažādi gadalaiki, eksperimentālie leņķi un negaidīts krāsu risinājums, bet kopumā – autores fotogrāfiju kolekcija izvēlētās tēmas ietvaros ir uzmanības vērta! Starp citu, pats sāku fotografēt pili, Krāslavas galveno simbolu, tieši pirms pusgadsimta un, atklāti sakot, atzīstu – labākās iespējas vēl ir priekšā. Šāda mēroga vēsturiskie objekti ne uzreiz atklāj savus noslēpumus. Kā tas vienmēr notiek Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja senajās telpās, prezentācija notika uz sirsnības un labvēlības viļņa. Kā Krāslavas foto skolas vecākais pārstāvis sirsnīgi brīdināju Ingu: šī radošā aizraušanās ir uz visu dzīvi. Un pilnībai, kā zināms, nav robežu! Latgales Šveices dabiskais skaistums un arhitektūras diženums vēl nav atklāts. Māksliniekam ir jāatbilst apkārtējai videi. Mākslas darbs – apbrīnojams patriota skatījums uz savu dzimteni un cilvēkiem, ar kuriem viņam paveicies dzīvot. Viss sākas ar pārsteigumu… Ingas vērīgais skatījums uz pasauli neizraisa šaubas. Mēs visi, sestdienas prezentācijas dalībnieki, novēlējām autorei iekarot jaunas radošas virsotnes.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru