Lieliski atceros to laiku, kad šajā lauku kultūras pavardā pasākumos nebija, kur ābolam nokrist, bet skatītāju vidū – puse jauniešu.
Ļoti žēl, ka skola pie ezera kļuvusi tukša, toties republikā atzītā etnogrāfiskā ansambļa dziesmas iedveš cerību. Pēdējos gados gleznainais ciemats ir kļuvis ievērojami tukšāks: pārmaiņu vēji ir izkaisījuši ciema iedzīvotājus ne tikai pa Latvijas pilsētām, bet arī Eiropas Savienības plašumiem. Labi vai slikti – neviennozīmīgs jautājums, uz kuru atbildi meklē ikviens, kurš atstājis tēva mājas ar sāpēm sirdī.
Dzimtenē mums ir gan pagātne, gan nākotne, bet svešā valstī – tikai pagaidu tagadne. Pat mūsu senči kādreiz precīzi teica: “Labāk sakaltusi maize mājās, nevis bagātīgi klāts galds svešumā. Nostalģija ir neārstējama sāpe, arī dzimteni mīl ar visu sirdi tikai tāpēc, ka tā ir. Un, kurš nepiekritīs, ka piedzimt Latgales ezeru krastos, ko ieskauj kalnaini lauki un bērzu birzis, nav vislielākā laime pasaulē? Par to skan sirsnīgās ansambļa “Aulejas sievas” dziesmas.
Marta sestdiena, pavasarīgi rotāta tautas nama zāle. Uz skatuves senie priekšmeti, kas saglabājušies lauku sētās: keramika, lūgšanu grāmatas, latgaliešu grāmatas ar dzeltenām lapām… Viss ir saskaņā ar pavasara pasākuma tēmu “Ar cieņu pret pagātni – mēs veidojam nākotni. “Savā uzrunā pagasta vadītājs Aivars Umbraško runāja par tautas tradīciju saglabāšanas un attīstīšanas nozīmi. Patiess patriotisms, pirmkārt, ir cieņa pret pagātni. Šajā dienā, pieminot pagātni, Auleja veic divus soļus uz priekšu. Pirmais – Kazimira Buiņicka grāmatas “Priestera Jordāna atmiņas” prezentācija. Otrkārt, tautas nama telpās tiek atvērta vēsturisko liecību istaba, iespējams, nākotnē tā kļūs par vietējo novadpētniecības muzeju. Ikvienam ir iespēja papildināt Latgales sadzīves priekšmetu kolekciju; un nemaz nešaubos, ka ciema iedzīvotāji būs atsaucīgi, jo īpaši tāpēc, ka zālē galvenokārt atradās cilvēki ar sudrabu matos.
Pirmais koncerta programmas priekšnesums – viesu no Ezerniekiem, folkloras kopas “Akmiņeica” uzstāšanās. Pārsteidzoši skaisti tērpi, dziesmas dzimtajā latgaļu valodā. Un it kā saule izgaismotu zāli un cilvēku sejas, kas mīlestību pret savu dzimteni bija uzsūkuši ar mātes pienu. Izvaltas “Rudņas” dejas – kā zilo ezeru zemes atdzimšanas simbols. Un, kad “Aulejas sievas” nedaudz mainītā sastāvā sāka dziedāt vecās dziesmas, visa zāle piebalsoja. Acīs mirdzēja aizkustinājuma asaras.
Patriotisma tēmas turpinājumā Antra Umbraško nolasīja Ilmāra Vecela dzejoli “Veltījums Aulejai”. Likās, ka par keramiķi ar starptautisku slavu, zinu gandrīz visu, taču pēkšņi noskaidrojās, ka mākslinieks brīvajā laikā… raksta dzejoļus. Iedvesmas avots – dzimtās Latgales skaistums!
No centrālās novada bibliotēkas ieradās vesela delegācija, un savā uzrunā vadītāja Valentīna Magidas uzsvēra, cik svarīgi ir rūpīgi izturēties pret vēsturisko mantojumu. Mēs virzāmies uz nākotni, balstoties uz pagātnes pieredzi. Vietējā bibliotekāre Zinaīda Pikmane atklāja Aulejas rozes leģendas noslēpumu, izmantojot ziņas no Kazimira Buiņicka vēsturiskā romāna. Grāmata mūsdienīgā noformējumā tika pasniegta ne tikai katram dziedāšanas un dejas māksliniekam, bet arī visiem klātesošajiem zālē. Turklāt šeit tika apbalvoti fotogrāfi, kuru attēli rotāja Aulejas 2019. gada kalendāru. Manuprāt, ļoti veiksmīgs māksliniecisks risinājums. Katrā sezonas attēlā ir sajūtama autora dvēseles daļiņa. Paldies, jums, vietējie fotogrāfi-amatieri – Anna Umbraško, Aija Konošonoka, Evita Rimša, Inga Zujeva, Lolita Dzalbe, Silvija Dzalbe, Simona Mazustērniniece, Rita Liepiņa un Zinaīda Pikmane.
Kārtējo reizi, parādīdami viesmīlību, patriotisko svētku rīkotāji aicināja aktierus un skatītājus pie galda, kura galvenā rota bija Aulejas kļockas. Pirkstiņus var aplaizīt! Atvadoties sirsnīgi, pateicos pasākuma vadītājai Ilzei Vovkai, kura izturēja kārtējo skatuvisko eksāmenu.
Paldies, Auleja, un uz tikšanos!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru