Ar Indras Laimes muzeju laikraksta “Ezerzeme” lasītāji jau ir pazīstami. Pienācis laiks iepazīties ar viesmīlīgo Laimes muzeja saimnieci. Ilona Kangizere – veiksmīga vairāku deju kolektīvu vadītāja, muzeja gide, nodarbojas ar jogu un ievēro veselīgu dzīvesveidu. Viņa ir aktīva vadītāja, talantīga gide, māte, sieva un gluži vienkārši brīnišķīga sieviete.
Ikvienam cilvēkam ģimene ir visa pamats. Pastāstiet par savu ģimeni. Kur esat dzimusi?
Mēs esam vietējie. Mūsu ģimene dzīvo Indrā. Mana vecmāmiņa bija etniska poliete, taču ģimenē, izņemot katoļticību, no poļu kultūras nekas nav saglabājies. Vecmāmiņa izvēlējās Indru, jo šeit bija viensētu sistēma, kas bija tuvāk viņas sadzīvei. Kad viņa pārcēlās pāri Daugavai (toreiz Rietumu Dvinai), jaunā dzīvesvieta kļuva par viņas dzimteni. Padomju varas gados visi mācījās krievu valodu, un, tā kā Indra atrodas tālu no latviešu centriem, tad krievu valoda kļuva dominējošā. Kopumā vēsturiskā valdību un valodu maiņa Indras teritorijā ir norma, jo jau kopš 16. gadsimta šīs zemes ietilpa Krievijas guberņā. Tajā laikā bija aizliegti pat dievkalpojumi katoļu baznīcās. Vēsture liecina, ka kādreiz šeit dzīvojošais grāfs Nitoslavskis, katoļticīgais, vērsās pie cara ar lūgumu uzbūvēt kapliču. Pēc Otrā pasaules kara otro reizi Indras teritorijā parādījās padomju vara. Tā radās katoļi, kuri runāja krieviski. Mums nav nekā cita izņemot Indru. Mēs esam svešinieki Polijā, jo esam zaudējuši saikni ar šo kultūru, svešinieki Krievijā, neskatoties uz to, ka krievu valoda ir dzimtā. Un neesam īsti savējie Latvijā valodas barjeras dēļ. Neskatoties uz grūtībām, man ir latviešu valodas augstākā, trešā, kategorija. Priecājos, ka Laimes muzejā varu izmantot latviešu valodu saziņā ar tūristiem.
Pastāstiet par savu bērnību. Varbūt atmiņā ir palikuši kādi īpaši brīži? Par ko mazotnē sapņojāt kļūt?
Konkrēta sapņa bērnībā man nebija. Dažkārt atceros savu jaunību. Es iestājos Daugavpils Universitātē (toreiz Latgales Pētniecības institūts) 1991. gadā. Tie bija smagi laiki, ierastā sistēma bruka, bet jaunā vēl nebija nostabilizējusies. Mūsu ģimene izdzīvoja, pateicoties fantāzijai un prasmīgām rokām. Bija grūti pat apģērbu nopirkt, tāpēc bieži vien nācās pāršūt vecās drēbes. Bads bija visā valstī, īpaši pilsētās. Jaunatnei nebija īpašu iespēju. Tas bija smags posms manā dzīvē, tāpēc palicis atmiņā. Nedod Dievs dzīvot pārmaiņu laikmetā!
Kur mācījāties? Ar ko nodarbojaties Indrā – Rožu ciematā? Zinu, ka esat vairāku deju kolektīvu vadītāja.
Mācījos Daugavpils Universitātē. Kļuvu par krievu valodas filologu pasaules kultūras vēsturē ar tiesībām pasniegt vidusskolā. Toreiz bija tāda programma. Pēc tam apprecējos. Piedzima bērni. Drīz vien viņi izauga, parādījās vairāk brīva laika. Tā 40 gadu vecumā es kļuvu par horeogrāfi. Pašlaik Indrā vadu latviešu tautas deju pulciņu, senioru kolektīvu “Labvakar”, sieviešu deju kolektīvu “VaBank”, strādāju par gidi Laimes muzejā. Seniori dejo senas tautas dejas ar “lauku” deju elementiem. Galvenais – izmantot fantāziju, lai patiktu ne tikai pašiem, bet arī skatītājiem. Seniori ir laimīgi, jo viņi jūt sociālo pieprasījumu. Tērpus dejotājiem radām paši. Līdzekļus tērpu izgatavošanai svētku koncertam “Ievārījuma diena” piešķīra Indras pagasts, un mēs varējām pasūtīt audumus no Rīgas. Kaut ko pāršujam paši. Indras mākslas skola gādā tērpus bērnu deju kolektīvam.
Ar ko Jūs piesaistīja Indra? Kāpēc par savu dzīvesvietu izvēlējāties tieši šo ciematu?
Karīna BIRUĻE
(Turpinājumu lasiet laikrakstā “EZERZEME” Nr. 43 (24.08.2018)
0 komentāru