Mani dārgie krāslavieši… Četrdesmit piecu gadus es nepagurdams stāstu par mūsu novadniekiem, kuri izpelnījušies apkārtējo uzmanību. Īsts cilvēks tāpēc ienāk šajā pasaulē, lai atstātu savu labo gaismu cilvēces atmiņās. Tas pilnībā izdevies arī Česlavai Alehno.
Viņas dzimtene – bijušais Pustiņas pagasts. Nākdama no lielas zemnieku ģimenes, arī pati izaudzināja piecus bērnus. Visi labi – Skaidrīte, Liene, Iveta, Oskars, Valdemārs. Dzīvesvietas dažādas – Krāslava, Rīga, Lielbritānija. Svarīgs ir kas cits – kad vien rodas iespēja, dēli un meitas cenšas ciemoties pilsētā pie Dau
gavas, kur aizritējusi viņu bērnība. Bet laimīgā vecmāmiņa turpina uzskaitīt savus mazbērnus, priecādamās par viņu panākumiem. Un jau divas reizes viesojās pie saviem ģimenes locekļiem Anglijā.
Česlavas kundzi, gluži kā daudzus citus krāslaviešus, pazīstu jau sen. Un tikai pavisam nesen uzzināju, ka šī simpātiskā sieviete vietējā vēsturē iekļuva ar to, ka Krāslavas kultūras nama atklāšanas brīdī, tieši pirms pusgadsimta, viņa kā celtniecības organizācijas pārstāve
pasniedza šī jaunuzceltā nama atslēgas direktoram Edmundam Gekišam. Iepriekšējā jubilejas reizē viņa bija goda viesu rindās, bet tad pasākuma rīkotājiem misējās. Tāpēc šī publikācija ir lieliska iespēja labot kļūdu. Vēl arī nejauši uzzināju, ka šomēnes manai senajai paziņai ir apaļa jubileja. Bija pienācis laiks aicināt uz redakciju, un Česlavas kundze neatteicās.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 11 (06.02.2018.)
0 komentāru