Pirmoreiz ar Japānu “iepazinos” skolā, kad kāda mācību priekšmeta ietvaros bija jāsacer slavenā japāņu trīsrinde haika. Pirms dažiem gadiem noskatījos mākslas filmu “Geišas atmiņas”. Pēc tam nāca mēģinājumi apgūt ēšanas mākslu ar irbulīšiem darbavietas suši restorānā. Un visbeidzot sekoja draudzības saišu izveidošana ar japāņu pāri franču valodas kursos. Nu ir pabūts zemeslodes otrā pusē
Japāna ir īpaša zeme. Japāņi ir pasaules tehnoloģiskā progresa priekšgalā, taču tas nav licis viņiem atteikties no savām gadu tūkstošos izkoptajām tradīcijām. No vienas puses – roboti, neona gaismas, ātrgaitas vilcieni un milzu korporācijas. No otras – kabuki un origami, ikebana, samuraju kodekss un tējas dzeršanas rituāli. Lai arī eiropieša prātam Uzlecošās saules zemē ir daudz “dīvainību” (kaut vai vīnogu mizošana un kājāmgājēju pārvietošanās tikai ielas kreisajā pusē), visam šeit ir savs izskaidrojums. Un daudz pamācību. Pastāv pat “Iekšējās kārtības noteikumi mājās”.
Kā bišu stropā
Japānā sajūta ir kā atrodoties milzīgā bišu stropā (tiesa, to nevar teikt par mazākām pilsētiņām). Nepārspīlējot – šeit ir ļoti daudz cilvēku! Tokija ir pasaulē lielākā aglomerācija ar aptuveni 37 miljoniem iedzīvotāju. Salīdzinājumam – trijos centrālajos Tokijas rajonos iedzīvotāju skaits naktī ir 300 000, bet slaveno Šibujas ielu krustojumu diennaktī šķērso divi miljoni cilvēku. Kad iedegas zaļā gaisma, no visām pusēm pēkšņi sarodas ļaužu masas, kas visos virzienos steidzīgi šķērso ielas.
Anna ZEMBLICKA
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 86 (07.11.2017.)
0 komentāru