21. oktobris – saulaina rudens diena. Skaistas mednieku pagalmā skan komanda: rindā stāties!
20 bruņoti vīri mēģina ieturēt kaut kādu līniju. Viņu priekšā nostājas kolektīva vadītājs Aivars Grišāns un vēl viens jauneklis. Priekšnieks mūs tā bikli sveic. Jauneklis saka, ka viņš latviski ne bū, ne mē, bet šodien viņš mūs vadīšot. Ja tā paklausās, tad uzvārds viņam tāds izvaltisks.
Es pie sevis domāju: ja tajos asiņainajos gados atļāva Ļeņinu sargāt Bērziņam, tad šoreiz gan jau šis Sibīrijas latvietis mūs aizvedīs pie altāra.
Viens masts, otrs, trešais. Vecāki vīri, tādi kā es, jau neapmierināti sāk rūkt: “Jau pusdienu laiks, bet mēs vēl ne vienā acī!”
Ādolfs LOČMELIS
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 83 (27.10.2017.)
0 komentāru