Tā saka Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas Latvijas un pasaules vēstures, politikas un tiesību skolotāja Margarita Borodina – Ignatoviča, kas par skolotāju sākusi strādāt šajā mācību gadā.
Margarita Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu kultūras vēsturē, pēc tam vēstures un sociālo zinātņu skolotāja grādu un vēlāk – maģistra grādu pedagoģijā. Kopumā mācībām veltīti seši ar pus gadi.
Varētu teikt, ka šī intervija ir nejauša, neesam to ne iepriekš sarunājušas, ne gatavojušās tai. Tomēr, kā vēlāk esmu ne vienu reizi vien pārliecinājusies, šķietamās nejaušības ir sakārtotas tā, lai mēs noteiktā laikā satiktu noteiktu cilvēku.
Ar Margaritu satikāmies biedrības “Latvijas sociālās adaptācijas asociācija” sanāksmē. Ritiņa, kā viņu mīļi dēvē klātesošās pensionāres, atnākusi, jo no šī gada ir iesaistījusies arī sociālajā darbā un darbā ar jaunatni Krāslavas pareizticīgo baznīcas draudzē.
Jaunā skolotāja ir harizmātiska personība, kas piesaista uzmanību. Ļoti pretimnākoša un atvērta sarunai.
– Vai Krāslava ir tava dzimtā vieta?
– Krāslava būtu mana dzimtā pilsēta, ja mana māmiņa pirms manas dzimšanas nebūtu aizbraukusi uz savu dzimteni. 1984. gadā es piedzimu Krimas apga- balā, ļoti skaistā pilsētā Melnās jūras piekrastē – Kerčā. Krāslavā dzīvoju no nepilnu divu gadu vecuma. Visa mana turpmākā dzīve saistās ar Krāslavu. Mācījos un absolvēju Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolu.
– Vai par skolotāju vēlējies kļūt jau bērnībā?
– Jau apmēram no 6. klases domāju par skolotāja profesiju un iztēlojos, kā tas būs. Manas mīļākās filmas bija par skolu un vēsturi – “Lielais starpbrīdis” un “Uz priekšu, gardemarīni!”. Atceros, kā 7. klasē pirms vēstures stundas ienācu klasē, kad tur vēl neviena nebija, un, stāvot pie kartēm un tāfeles, iztēlojos, kā es uzstāšos. Tas bija kā tāds ģenerālmēģinājums. Šīs spilgtās atmiņas un izjūtas no skolas laikiem saglabājušās līdz šim.
Iveta Leikuma
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 77 (06.10.2017.)
0 komentāru