Visiem patīk citēt kādu senu parunu: “Par mirušajiem vai nu labi, vai neko…” Taču spartietis Hilons, šo rindu autors, ir teicis nedaudz citādāk: “Neko, izņemot patiesību!” Ir pagājuši septiņi gadi, kopš no mums aizgājis cilvēks, bez kura pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados neiztika neviens ziņu raidījums. Iespējams, vienīgais no Padomju Savienības republiku partijas līderiem, kurš vadīja kustību par savas dzimtenes neatkarības atjaunošanu …
Nekad neaizmirsīšu, kā acīmredzami apjukušais Gorbačovs 1990. gadā žurnālistiem teica, kad bija uzzinājis par Lietuvas PSR Augstākās Padomes lēmumu sākt atdalīšanās procesu no Savienības, tās pašas, “nesagraujamās”: “Kas tad tagad būs, man būs jābrauc uz Šeremetjevu, lai sagaidītu Brazausku?” Nē, viss izvērtās citādāk… Brazausku Maskavā sagaidīja Jeļcins, kamēr Gorbačovs filmējās picas reklāmā Vācijā.
Viņu dēvēja par “Lietuvas tēvu”, “lietuviešu Pēteri I”, “lietuviešu valstiskuma ienaidnieku”, “komunisma ideoloģijas vadītāju”… Bet lietuvieši balsoja par viņu, uzticēdamies viņa pieredzei, saimnieciskumam, gudrībai un politiskajam instinktam.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 73 (22.09.2017.)
0 komentāru