Ja iepriekš par Basku reģionu1 biju dzirdējusi tik vien, cik pavēstīts ģeogrāfi jas mācību grāmatās un ik pa laikam mēdza izskanēt plašsaziņas līdzekļos saistībā ar basku separātistu grupu ETA, tagad diezgan detalizēti pārzinu basku valodas iezīmes, jauktās izglītības sistēmas nianses, tapu (Ziemeļspānijā tās dēvē par pinčos) pasniegšanas kultūru un īpašu draugu grupu jeb kvadriļu veidošanās tradīcijas.
Augusta sākumā viesodamās Baijonnā (Francija), Vitorijā un Sansebastjanā (Spānija) pie Biskajas jūras līča2, bieži vien dzirdēju vietējos sakām: “Tā dara Francijā vai Spānijā, bet šādi tas notiek pie mums, Basku zemē”. Ārkārtīgi spēcīga nacionālā identitāte, ko pavada neuzbāzīga viesmīlība, sirsnība, centieni iekļaut viesus sarunā, pat ja svešvalodu zināšanas nav tā stiprākā puse, kā arī zināma ieturētība.
1. diena – ierašanās Baijonnā
No rīta iesākas maršruts Gente-Parīze-Baijonna. Tā kā brauciens izplānots spontāni un aviobiļetes nedaudz pārsniedz budžeta griestus, tad izlemju ceļot ar Flixbus – zemo cenu autobusu. Kad pēc aptuveni četrpadsmit stundu ilga brauciena ap diviem naktī ierodos Baijonnā, pilsētā valda neparasts klusums. Kā vēlāk uzzinu – pirmās nedēļas pēc Francijā lielākā vasaras festivāla, kas ik gadu jūlija beigās norisinās šajā nelielajā pilsētiņā ar 45 000 iedzīvotāju, ir diezgan rimtas. Tā kā telefons ir izlādējies, priecājos tukšajās ielās sastapt jauniešu bariņu – viņi palīdz nokļūt līdz galapunktam. Protams, arī nebeidz stāstīt par aizvadīto festivālu – tā galvenā iezīme ir pretrunīgi vērtētie buļļu skrējieni pilsētas ielās.
Anna Zemblicka
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 65 (25.08.2017.)
0 komentāru