250 gadi… Tā ir ceturtdaļa gadsimta. Vai tas ir daudz vai maz mūsu Svētā Lud- vika baznīcai? Baznīcai, iespējams, nav daudz, taču mums tas ir vesels laikmets, piepildīts ar krāšņās vēstures lappusēm, daudzu līdzgaitnieku, pētnieku, radošo personību darbībām. Jubileja, pirmkārt, ir iespēja ieskatīties pagātnē, atcerēties, izvērtēt, izanalizēt, atjaunot aizmirsto. Mūsu katoļu baznīcas jubilejas svinību otrā diena bija pasākumiem bagāta.
Pulksten vienos dienā baznīcas kriptā atklāja žēlsirdības māsai Celīnai Plāterei veltīto memoriālo plāksni. Pasākumā pulcējās maz ļaužu, pašu ceremoniju vadīja draudzes prāvests Eduards Voroņeckis un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta profesore māsa Klāra.
Žēlsirdības māsa Celīna no Broeļu–Plāteru dzimtas pasaulē nodzīvoja 25 gadus. Kalpojot Dievam, palīdzot slimajiem un nelaimīgajiem, atteicās no ērtās un pārticīgās slavenās grāfu dzimtas pārstāves dzīves. Prata savienot savu pašaizliedzīgo darbu ar pētījumiem latgaļu valodas un kultūras jomā, kļuva par pirmo latgaļu tautas dziesmu vācēju. Dievs paņēma māsu Celīnu pie sevis pašā spēku plaukumā. Viņa nomira 1864. gadā Polijā, senās Helmo pilsētas klosterī, kur nokļuva pēc tam, kad žēlsirdības māsu darbību Krāslavā aizliedza krievu vara. Turpat tika arī apbedīta. Māsa Klāra uzsvēra: “Piemiņas plāksnes atklāšana Celīnai Plāterei – tā ir simboliska krāslaviešu žēlsirdības māsas atgriešanās mājās, pie savējiem”.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 51 (07.07.2017.)
0 komentāru