Krāslava – starta laukums jaunajiem priesteriem
Krāslavas katoļu draudze 340 pastāvēšanas gados bijusi par sekmīgu starta laukumu ne vienam vien desmitam jauno priesteru. Šī raksta autorei zināmi pāri par trīsdesmit priesteru uzvārdi, kuriem kopš lāzaristu laikiem pirmā darba vieta bijusi sv. Ludvika katoļu draudze un kuri pēc tam kļuvuši ne tikai izcili garīdznieki, bet arī atzīti sabiedriskie darbinieki.
Vissenāk zināmais jaunā Dieva kalpa vārds pēc jau minētā J.J. Jalovecka, kura pirmā un vienīgā darba vieta bija Krāslava, ir Jānis Jāzeps Šimi(o)novičs, kurš uzreiz pēc iesvētīšanas par priesteri no 1864. g. līdz 1873. g. bija prāvesta Jalovecka palīgs. Mūža nogalē no 1891. g. līdz 1897. g. viņš atkal kalpoja Krāslavas draudzē par prāvestu un Lejasdaugavpils dekānu. Miris šeit un apbedīts Krāslavas kapos.
19. gs. beigās uzreiz pēc iesvētīšanas par priesteriem Krāslavas draudzē vikāra amatā sāka kalpot Jāzeps Gervinskis (1870. – 1881. g.), Ludvigs Šimkevičs (1981. – 1892. g., apbedīts Krāslavas kapos), Sīmanis Tukišs (1892. – 1897. g.).
Starta laukums Krāslavā bijis arī tādai monumentālai personībai kā Nikodems Rancāns, kurš 1897. – 1898. g. šeit bija vikārs un skolu kapelāns. Vēlāk labi pazīstamais altruists (cilvēks, kam raksturīga pašaizliedzīga gādība par citiem), bija vairāku skolu un biedrību dibinātājs, daudzu laicīga un garīga satura grāmatu un tulkojumu autors. Kā liecina V. Lācis, N. Rancāns sarakstījis 40 dažādas grāmatas, taču paspēja izdot tikai pusi.
Pēc pirmās darba vietas N. Rancāns ieguva Akadēmisko Maģistra grādu, studējot Francijā. N. Rancānam bijis ražīgs darbs Rēzeknē par dekānu, Preiļos par draudzes prāvestu, Aglonā par garīgā semināra profesoru un ģimnāzijas direktoru, Rēzeknē par Valsts skolotāju institūta direktoru. Būdams Rēzeknes dekāns, viņš kopā ar citiem panāca, ka Latgale apvienojās ar pārējo Latviju un ka latviešiem tika atjaunota Rīgas bīskapija.
N. Rancāns bija viens no Latgales novada nacionālās atmodas celmlaužiem, kam lieli nopelni Latgales atgriešanā Latvijas novadu saimē. Priesteris K. Kangars, kurš kādu laiku strādāja kopā ar šo lielo gara milzi, ir teicis: “Mūsu tautas sabiedrisko darbinieku vidū nav otra tāda, kas varētu pārspēt Nikodemu Rancānu.”
Monsinjors un arhidiecēzes padomnieks par darbu valsts labā 1927. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas N. Rancāna vārdā nosaukta viena no Krāslavas ielām.
Drīz vien pēc Priesterības sakramenta saņemšanas par Krāslavas draudzes vikāru un skolu kapelānu bija nozīmēts Pēteris Strods (1917. – 1918. g.), nākamais Latvijas bīskaps, zinātnieks, profesors, “gara aristokrāts”
1924. g. P. Strods ieguva filozofijas licenciāta grādu Insbrukā, 1926. g. – filosofijas doktora grādu Vīnes Universitātē. Atgriezies Latvijā, doktors Strods kļuva par Aglonas ģimnāzijas skolotāju un Izglītības ministrijas tautskolu direktora biedru, vēlāk – par LU katoļu teoloģijas fakultātes profesoru un universitātes padomes locekli, bet no 1940. līdz 1943. g. – par katoļu teoloģijas fakultātes dekānu.
P. Stroda vadībā Rīgā atsāka darbu metropolijas Garīgais seminārs. Pēc kara doktors atkal pasniedza filozofiju Rīgas metropolijas garīgajā seminārā.
1947. g. 25. jūlijā arhibīskaps A. Springovičs Sv. Jēkaba katedrālē konsekrēja P. Strodu par bīskapu. Pēc metropolīta A. Springoviča nāves viņš viens pats vadīja Latvijas katoļu Baznīcu. Darbojoties ar lielu diplomātiju, bīskaps sekmīgi uzturēja Baznīcas dzīvi smagajos Staļina valdīšanas gados. Viņš tautā bija ļoti iecienīts bīskaps, vienkāršs un pieticīgs.
P. Strods bija lielākais latgaļu dialekta izlokšņu materiāla vācējs un pētnieks. Viņa darbi latgaliešu ortogrāfijas un latgaliešu rakstu valodas vēstures laukā nav zaudējuši savu nozīmi arī mūsdienās.
Uzsākot priesterisko kalpošanu, divus gadus (1921. – 1923. g.) par Krāslavas skolu kapelānu strādāja Broņislavs Valpitrs. Viņš visai Latgalei pazīstams kā dedzīgs mariāņu kongregācijas tēvs, viens no spējīgākajiem, misionāra gara pārņemtajiem garīdzniekiem, garīgā semināra profesors un garīgais tēvs, kurš sava dedzīguma dēļ 1948. g. arestēts un sodīts ar 25 gadu izsūtījumu uz Sibīriju.
Krāslavas draudzē pirmā kalpošanas vieta bija Alfonam Vaivodam (1925. – 1930. g.), kurš vēlāk 20 gadus bija Dagdas draudzes prāvests un dekanāta dekāns, Latvijas pirmās Saeimas deputātam Staņislavam Ivbulim (1938. – 1939. g.), pēckara jezuītam Ludvigam Ornicānam (1939. – 1940. g.), tagadējam Grīvas dekānam Arnoldam Olehno (1966. – 1967. g.), Andrejam Aglonietim (1978. – 1979. g.), kurš pašlaik kalpo par prāvestu Višķu draudzē, tagadējam Pieniņu draudzes prāvestam Aigaram Bernānam (2001. – 2002. g.), Jurim Zarānam (2002. – 2003. g.), kurš pēc studijām Itālijā ieguva doktora grādu kanoniskajās zinībās.
Varam būt pateicīgi Dievam, ka Viņš visos laikos ir pamudinājis jauniešus no Krāslavas draudzes, lai viņi sadzirdētu mīlestības pilno aicinājumu “Nāc un seko Man!” Pirmie no zināmajiem no Krāslavas draudzes nākušajiem Dieva kalpiem ir Pēterpils garīgā semināra un garīgās akadēmijas absolventi Izidors Livčāns (ordinēts 1914 .g. 26.04.) un Boleslavs Lavrinovičs (1917. g. 30.03.). Pagājušā gadsimta 20. gados par priesteriem iesvētīti krāslavieši: nākamais prelāts Konstantīns Budkevičs, Vincents Juško, Jānis Kovaļevskis, Jāzeps Lukjanskis, Jāzeps Zelbo, Jāzeps Kalnišs.
Vairāki jaunieši no Krāslavas draudzes atsaukušies Dieva aicinājumam strādāt Viņa vīna dārzā trīsdesmitajos gados. Ļoti sekmīgi pabeidzis LU Teoloģijas fakultāti 1931. g. 22.03. par priesteri iesvētīts Jāzeps Buturovičs. “Kū es atdūšu Kungam par tū vysu, kū Jys man deve?!” Šos 115.Ps vārdus savā primicijas Sv. Mises piemiņas svētbildē ierakstīja Jāzeps Razmuss (ord. 1931. g. 21.04.). Šis dedzīgais dvēseļu gans 1947. g. tika arestēts un izsūtīts, kur atradās līdz 1956. g.
Alfons Misjuns (ord. 1933. g. 25.05.) savā pirmās Sv. Mises piemiņas svētbildē ierakstīja 42.Ps vārdus: “Īšu pi Dīva oltora – pi Dīva, kas prīcynoi munu jauneibu.” 1948. – 1951. g. viņš bija Krāslavas draudzes prāvests un dekāns.
Adamovas muižā dzīvojošajā Krumpānu daudzbērnu ģimenē bija trīs meitas un deviņi dēli, no kuriem trīs kļuva par priesteriem: Josifs (ord. 1930. g. 6.08.), Ludvigs (ord. 1943. g. 27.09.) un Miķelis (ord. 1944. g. 21.12.). 1938. g. 3.04. par priesteriem tika ordinēti Jāzeps Grišāns un Staņislavs Trojanovskis, vēlākais Rīgas garīgā semināra oratorija pārzinis, kurš 1945. g. tika arestēts un drīz vien Rīgā cietumā miris.
No Krāslavas draudzes Kungs par apustuļu pēcteci izvēlējās arī Pāvilu Odiņu, tagadējo Dagdas draudzes prāvestu un dekanāta dekānu: “Sveicynots, Krysts, cereiba vīneigo!” Šādu savas priesterības moto izvēlējās Andris Solims (ord. 1991. g. 2.06.), tagadējais Lielvārdes draudzes prāvests, Lic. Liturg. “Kungs, dari mani par sava miera ieroci.” Ar šādu lūgumu Dievam savu priesterisko kalpojumu uzsāka krāslavietis Rolands Ļešeks Šakals (ord. 1993. g. 20.05.), tagadējais Medumu draudzes prāvests.
Gandarījums ir par tiem no mūsu draudzes nākušajiem apustuļu pēctečiem, kuri sekmīgi turpināja un daži joprojām turpina Jēzus iesākto Skolotāja, Priestera un Gana darbu, veicinot Baznīcas – Kunga Mistiskās Miesas uzplaukumu un cilvēku atgriešanu pie Dieva.
Genovefa KALVIŠA
Nobeigums sekos
0 komentāru