Šodien dižā vijolnieka vārdu zina laikam vien eksperti un progresīvie mūziķi. Parastais klausītājs drīzāk atcerēsies Amati, Stradivari, Oistrahu… Taču tieši Viotti spēja pārvērst vijoli par vienu no svarīgākajiem instrumentiem, atbrīvot to no ielu muzikantu atribūta reputācijas, no ciešas piesaistes baznīcas mūzikai. Pārsteidzošā kārtā tieši Viotti kļuva par franču un vācu vijoles spēles mūsdienu skolas “radītāju”. Bet viņa dzīve bija pilna negaidītu pavērsienu, kāpumu un kritumu…
Džovanni Viotti piedzima vienā no Ziemeļitālijas mazpilsētām. Viņa tēvs, pēc profesijas kalējs, brīvajā laikā spēlēja mežragu. Pamanījis, ka viņa vecākais dēls izrāda interesi par mūziku, mēģināja arī viņu apmācīt šī garīgā instrumenta spēlē, bet drīz vien saprata, ka Džovanni vajadzīgs īsts skolotājs. Miestā nebija daudz skolotāju, taču nesen bija uzradies kāds muzikants klejotājs, kurš spēlēja lautu. Viotti nodeva mācībā pie šī “meistara”, taču drīzumā kļuva skaidrs, ka klejojošais lautists neko daudz iemācīt nespēj, jo pārāk daudz laika pavada tavernā, un stundām laika neatliek.
Kad Džovanni apritēja 13 gadi, tēvs atļāva savam pirmdzimtajam doties meklēt laimi uz Turīnu – tuvāko, lielāko kultūras centru, Sardīnijas karalistes galvaspilsētu. Mācīt par velti Viotti neviens nepiekrita, līdzēja vien gadījums: pilsētā pazīstams vijolnieks, noklausījies, kā jaunais, talantīgais puisis spēlē vairākus mūzikas instrumentus, nolēma viņam pasniegt trīs vijoļspēles stundas, drīzāk gan aiz žēluma, lai jaunais cilvēks varētu sev nopelnīt, spēlēdams Turīnas ielās. Tieši uz ielas viņu arī ieraudzīja, drīzāk sadzirdēja, Sardīnijas karaļa galma kapelas fleitists. Atzīdams jaunieša neparastās spējas, karaļa galma muzikants nolēma iesaistīties apdāvinātā cilvēka liktenī. Labākais veids, kā “noķert veiksmi aiz astes” – tā ir protekcija! Muzikants iepazīstināja Džovanni ar bīskapu, mūzikas pazinēju un cienītāju, bīskaps savukārt ieteica Viotti ietekmīgajai de Vogēru dzimtai. Hercogs meklēja kompanjonu savam dēlam-sliņķim, kuru vēlējās muzikāli kaut cik “izglītot”. Augstmanis pat piekrita apmaksāt Džovanni mācības un iedalīja viņam istabu savā namā, kā arī nodrošināja trīsreizēju ēdināšanu (tikai virtuvē, viesistabā Viotti netika ielaists… pagaidām…).
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 36 (12.05.2017.)
0 komentāru