Sengrieķu filozofs Heraklīts ir teicis, ka divreiz iekāpt vienā un tanī pašā upē nav iespējams. Tāpat arī laiks ir plūstošs un nepārtraukts: nevar atgriezties vienā un tanī pašā laikā. Laika fenomens norāda uz mainīgumu, nepārtrauktām pārmaiņām, sevišķi tas attiecas uz 19. gs. otro pusi, kad Eiropā par nozīmīgu politisku spēku kļuva nacionālisma idejas, kas drīz vien aptvēra arī Latvijas teritoriju.
Latvijas valsts tapšanas pirmsākumi visciešāk ir saistīti ar nacionālās pašapziņas veidošanās procesu, kur nozīmīgu lomu ieņēma jaunlatviešu darbības virziens, tas aizsākās 19. gs. 50-tajos gados. Jaunlatvieši pirmo reizi lietoja jēdzienu “Latvija”, ar to saprotot latviešu apdzīvotās teritorijas etnogrāfi sku apzīmējumu. Vienlaikus jaunlatvieši 19. gs. 70-tajos gados izteica atziņu, ka Latgale, kura tolaik atradās Vitebskas guberņas sastāvā, ir neatņemama latviešu apdzīvotās teritorijas sastāvdaļa.
Latvijas historiogrāfi jā pastāv viedoklis, ka Latvijas valstiskuma veidošanās sākums mūsdienu izpratnē saistās ar 1905. gada revolūcijas laiku, kurā dominēja sakarība ar Latvijas atsvabināšanos no Krievijas Impērijas jūga un Latvijas autonomijas ideju. 1905. gada revolūcijas vadošais politiskais spēks bija LSDSP, kurš savā programmā izvirzīja prasību par pašnoteikšanās tiesībām visām tautām, kas dzīvoja Krievijas impērijā, taču tālāk jautājums netika risināts. 1905. gada novembrī notika Latvijas tautskolotāju un Latvijas pagastu delegātu kongresi, kur tika izteiktas daudzas svarīgas atziņas par Latvijas valstiskuma ideju. 1905. gada revolūcijas ietekme bija jūtama arī lokālajā līmenī: visu 1905. gadu Krāslavā notika mītiņi, demonstrācijas un streiki.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 32 (25.04.2017.)
0 komentāru