Ir tādas vēsturiskas personības, kuras nav pelnījušas labas pēcnācēju atmiņas. Taču vēsture ir objektīva, protams, ja tā nav pasūtījuma mitoloģija… Ir jāatceras ne tikai varoņi, bet arī asinskāri diktatori. Šīs atmiņas dod spocīgas, taču visai izjūtamas cerības, ka viņu “māksla” vairs nekad neatkārtosies. Starp citu, tā pati vēsture māca, ka neviens un nekad no savām kļūdām nav mācījies…
Haiti – valsts ar neparastu un traģisku likteni. Ilga koloniālā pagātne, pēkšņa brīvība, ilgs satricinājuma un apjukuma periods… Klāt visam var pieskaitīt nebūt ne vienkāršos kaimiņus – ASV pielika ne mazums pūļu, lai kaimiņos būtu drošas un stabilas valstis. Haiti gadījumā, kad panākt stabilitāti ierastā veidā neizdevās, problēmu risināja kardināli: tika nosūtīti jūras kājnieki, kuri atrisināja problēmas, sadalīja karojošās puses. Tā notika ne reizi vien…
Fransuā Divaljē dzimis 1907. gadā Haiti galvaspilsētā Portoprensē. Viņam bija inteliģenta un labvēlīga ģimene – nākamā prezidenta tēvs strādāja par skolotāju, bet vēlāk par žurnālistu. Fransuā mācījās vietējā universitātē, ieguva ārsta diplomu, strādāja ASV sanitārajā misijā, bet, kad amerikāņi izveda savu karaspēku no valsts, par ārstu lielā ciematā. Divaljē bija labas spējas administratīvā darba jomā. Amerikāņi viņu ievēroja un pat nosūtīja praksē uz Mičiganas Universitāti. 1946. gadā, kad Haiti iestājās samērā stabils periods, Divaljē ieņēma savu pirmo amatu, kļūdams par darba ministra vietnieku, vēlāk par veselības aizsardzības ministru. Četru darba gadu laikā valdībā Divaljē ieguva sakarus, draugus, satuvinājās ar vajadzīgajiem cilvēkiem, attālinājās no citiem. Izturējās kā parasts ierēdnis, kuram vairāk par visu rūpēja karjera.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 31 (21.04.2017.)
0 komentāru