“Dievi dzīves laikā neieskaita laiku, kas pavadīts zvejā”. Šie viedie vārdi, iecirsti uz asīriešu plāksnēm, pārliecinoši pierāda, ka cilvēki no senseniem laikiem augstu vērtējuši makšķerēšanas labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību.
Mana bērnība aizritēja ezeriem bagātā pusē, gleznainajos Daugavas krastos. Septiņu gadu vecumā es paņēmu makšķeri, ar kuru joprojām nešķiros. Makšķerēšana iemācīja mani mīlēt, saprast un aizsargāt dzimto dabu. Attīstīja neatlaidību, novērošanas spējas un iegremdēja svētajā dzīves dzejā. Daiļrade sākas ar brīnumu. Dabas skaistuma valdzināts, jau agrā jaunībā sāku interesēties par fotogrāfiju, kas arī kļuva par manas dzīves galveno darbu un aizraušanos. Kā apstiprinājums tam – personīgās fotoizstādes, un nav nejaušība, ka pašlaik esošās izstādes nosaukums – “Rītausmas melodijas”.
Zvejniecība, tāpat kā medniecība, bez šaubām, ir vissenākais rūpala veids. Pirms daudziem gadu tūkstošiem cilvēks sameistaroja rupju makšķerkātu ar kaula āķi… Evolūcijas procesā šis pirmais primitīvais makšķerēšanas piederums sasniedza pilnību. Mūsdienīga makšķeraukla, nedaudz resnāka par cilvēka matu, iztur kilogramus. Metāla āķi ar lāzera asinājumu – augstākā klase, izturīgie un vieglie makšķerkāti tagad tiek izgatavoti pēc kosmiskām tehnoloģijām. Un tomēr ir svarīgi nezaudēt mūsu senču pieredzi zvejas rīku izgatavošanā – tīklu, murdu, zušu lamatu. Tas viss ir tautas mantojums ar vēsturisku vērtību. Vēl ir dzīvi meistari, kuri saglabājuši savu tēvu, vectēvu, vecvectēvu tradīcijas.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 28 (07.04.2017.)
0 komentāru