Izsmeļošu atbildi uz šo jautājumu varam atrast Katoliskās Baznīcas Katehismā: “… “doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svēta un pestījoša”(2 Mak 12,15).
Mūsu lūgšanas par viņiem var ne tikai tiem palīdzēt, bet arī darīt iedarbīgu viņu aizlūgumu par mums” (KBK, nr. 958). Sv. Jānis Hrizostoms aicina mūs: “Palīdzēsim viņiem un pieminēsim viņus. Ja Ījaba dēli tika šķīstīti viņu tēvu upuru dēļ (Īj 1,5), kāpēc gan lai mēs šaubītos, vai mūsu upuri par mirušiem nesīs viņiem kādu mierinājumu? Nevilcināsimies sniegt palīdzību tiem, kas ir aizgājuši no šīs pasaules, un upurēt savas lūgšanas par viņiem” (KBK, nr. 1032). “Svēto komūnijas – sadraudzības” spēkā Baznīca uztic mirušos Dieva žēlsirdībai un aizlūdz par viņiem, īpaši svētajā euharistiskajā Upurī” (KBK, nr.1055).
Vasara ir tā saucamais kapu svētku laiks. Mēs dodamies uz savu mirušo tuvinieku atdusas vietām, lai pieminētu viņus, lūgtos par viņiem. Krāslavas centrālajā vecajā kapsētā (15.05.), kā arī jaunajos Meža kapos (22.05.) par mirušajiem tika svinētas Svētās Mises. Prāvests Eduards Voroņeckis savās homīlijās atgādināja, ka svētīgi jādzīvo virs zemes, lai baudītu mūžīgu svētlaimi Debesu valstībā. Runājot par trīsvienīgā Dieva noslēpumu Meža kapos, prāvests aicināja pieņemt šo noslēpumu dziļā dievbijībā un dziļā ticībā. “Ja pats Kungs Jēzus Kristus mums nebūtu šo noslēpumu atklājis, mēs nekad nebūtu zinājuši, ka ir viens Dievs trīs personās: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars,” viņš teica un atgādināja apustuļa Pāvila vārdus: “Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad [Debesu valstībā] vaigu vaigā” (I Kor 13,12).
“Kristības sakramentā mēs kļuvām par Dieva bērniem. Tagad mums jārūpējas, lai ticībā mūsu dvēseles varētu attīstīties.”
Draudzes gans uzsvēra, ka, lūdzoties par mirušajiem, jātic, ka trīsvienīgais Dievs uzklausīs mūsu lūgšanas. Pateicoties mūsu garīgajai palīdzībai, šķīstītavā nonākušie mirušie varēs ātrāk ieiet Debesu valstībā, kur notiek mūžīgā Dieva pielūgsme – adorācija.
Mazākās draudžu kapsētās, kur nav kapliču, mirušo piemiņas dienās notiek nevis Svētās Mises, bet dievkalpojumi ar psalmu dziedājumiem, Svēto Rakstu lasījumiem un to komentāriem, procesijas pa kapsētu. Šāds dievkalpojums 28. maijā bija arī Dagdas kapsētā. Dekāns Pāvils Odiņš, kā vienmēr, argumentēti un pārliecinoši runāja par nepieciešamību lūgties par mirušajiem.
Klausītājus parasti pārliecina viņa sprediķī izmantotie piemēri no dzīves. Šoreiz personīgi mani spēcīgi uzrunāja stāsts par kādu dievbijīgu māti, kura visu mūžu lūdzās par savu dēlu, lai viņš kļūtu ticīgs, lai lūgtos. Dēls vienmēr atbildēja, ka viņam nav laika lūgties, bet ticība mūsdienās ir absurda. Kad māte nopietni saslima, viņa paaicināja pie sevis dēlu un teica: “Kad nomiršu, apsoli katru dienu 15 minūtes manā istabā pabūt klusumā. Un tā 30 dienas pēc kārtas.” Dēls apsolīja, apbedīja māti un katru dienu viņas istabā pavadīja klusumā 15 minūtes. Pēc dažām dienām viņš sāka apskatīt mātes istabas sienas. Redzēja svētbildes, krustu. Uz mātes galdiņa bija nolikta lūgšanu grāmata. Tā pagāja 10 dienas. Dēls, iekšēja pamudinājuma skubināts, aizgāja uz baznīcu, pasūtīja Sv. Misi par mātes dvēseli. Un vēl pēc kāda laika viņš kļuva par ticīgu cilvēku. Viņš pieņēma Grēksūdzes sakramentu un svēto Komūniju, un priesterim pastāstīja, ka ceļš pie Dieva ir ļoti vienkāršs: jāpavada katru dienu 15 minūtes klusumā, un cilvēks apjautīs, ka Dievs ir, ka ir cilvēka dvēsele, ir nemirstīgā dzīve. Lielu paldies viņš teica mātei par ticību.
Dekāns P. Odiņš aicināja klātesošos kādu laiku pie aizgājēju kapu kopiņām pavadīt klusumā lūgšanu garā. Lūgšanas laikā katrs cilvēks var saprast, ko Dievs grib no viņa un ko cilvēks grib no Dieva. Draudzes garīgais tēvs atgādināja, ka cilvēkam visvairāk vajag rūpēties par savu dvēseli. Visu dzīvi vajag gatavoties cienīgi nomirt. Stāvot kapsētā, no jauna sev jāuzdod jautājumi: “Kādas ir manas attiecības ar Dievu, ar Baznīcu? Kāda nozīme manā dzīvē ir sv. Misei, sakramentiem, garīgumam?”
Mirušo piemiņas dienās priesteri mums atgādina, ka pēc nāves cilvēka dvēsele iet uz Dieva tiesu, kur tā dod norēķinu par visiem saviem darbiem, vārdiem, domām, nolaidību labo darbu veikšanā. Svētie Raksti saka: “Cilvēkam nolemts vienreiz mirt un pēc tam tiesa” (Ebr 9,27). Pēc šīs tiesas, kas saucas atsevišķā tiesa, dvēsele iet uz debesīm vai uz elli, vai uz šķīstīšanas uguni.
Uz debesīm tūlīt pēc nāves iet tās dvēseles, kurām nav nekādu grēku un arī nekāda soda par grēkiem. Uz elli iet tās dvēseles, kurām nāves brīdī bijis kaut viens nāvīgs grēks. Mūžīgais sods ellē ir tāds, ka tur esošās dvēseles nekad neredzēs Dievu, cietīs sirdsapziņas pārmetumus un mūžīgi cietīs elles uguns mokas. Šīm dvēselēm arī mēs vairs nevaram palīdzēt. Šķīstīšanas ugunīs iet to cilvēku dvēseles, kuriem nāves brīdī bija ikdienišķi grēki vai kuri par piedotajiem grēkiem vēl nav pilnīgi gandarījuši Dieva taisnībai. Šķīstīšanas ugunīs dvēsele atrodas tikai noteiktu laiku – kamēr tā izcietīs nopelnīto sodu. Tieši šīm dvēselēm ir vajadzīga mūsu palīdzība. Vislielākā palīdzība dvēselēm šķīstīšanas ugunī ir Svētās Mise, kas tiek par viņiem upurēta, svētā Komūnija, kas pieņemta mirušo nodomā, ikdienas lūgšanas. Ar nodomu sniegt atvieglinājumu dvēselēm šķīstīšanas ugunī var uzupurēt katru labu darbu, katras ciešanas. Neaizmirsīsim to!
Gaišreģe Terēze Neumane kādreiz ir teikusi: “Latviešu tauta ir dzīvotspējīga tādēļ, ka tā daudz lūdzas par saviem mirušajiem.”
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru