Diplomātija ir viltīga, sarežģīta un paradoksāla lieta. Mūsdienās tas nav tik pamanāmi. Droši vien tāpēc, ka plašai publikai ir uzskatāmi redzami tikai diplomātiskās darbības rezultāti, bet pats process, kad tiek panākti un noslēgti visdažādākie līgumi, nav pieejams plašākai auditorijai.
Pirms 500 gadiem viss notika tāpat, bet monarhu tikšanās norise ļoti atšķīrās, piemēram, no mūsdienu prezidentu tikšanās. Lai būtu iespējams noslēgt izdevīgu līgumu, iepriekšējo laikmetu valdnieki neskopojās ar izdevumiem. Turklāt bija ļoti svarīgi atstāt satriecošu iespaidu uz partneri un panākt, lai viņš būtu piekāpīgāks.
Viduslaikos un Atdzimšanas laikmetā monarhi pameta savas valstis tikai kara vai krusta gājienu laikā. Kad vajadzēja vest karapulkus cīņā par kroņa interesēm un valsts prestižu. Lai noslēgtu starpvalstu līgumus, karaļi parasti sastapās pie robežas un līdz ar to uzsvēra abu pušu vienādās tiesības. Oficiālais brauciens “ciemos” pie “kolēģiem” bija visai reta parādība, kad notika kaut kas ārkārtējs, un bija steidzīgi jārīkojas. Tāpēc šāda veida pasākumi tika rīkoti ar neparastu greznību.
Francijas karalim Fransuā Pirmajam bija jārisina daudz problēmu – gan savas valsts ietvaros, gan savstarpējās attiecībās ar Eiropas karalistēm. Francijas galvenā konkurente Eiropas politiskajā katlā bija Hābsburgu impērija, kas ne tikai arvien nostiprinājās kontinenta centrā, bet arī aizņēma Spānijas impērijas troni. Sabiedroto meklējumos šajā sarežģītajā cīņā karalis pievērsa uzmanību savam senajam ienaidniekam un ziemeļu kaimiņam – Anglijai. Britānija tolaik vēl nebija spēcīga lielvalsts, bet attīstījās diezgan ātri.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 42 (07.06.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
0 komentāru