Par to, kas ir deportācija, mēs zinām ne tikai no vēstures mācību grāmatām. Diez vai Latvijā ir kāda ģimene, kurā neviens nav cietis 1941. vai 1949. gada traģisko notikumu dēļ. Taču vēsture pazīst arī citus piemērus, kas ir vēl baisāki, šausmīgāki un nežēlīgāki.
Pie tādiem noteikti ir jāpieskaita čečenu un ingušu vardarbīgā izvešana uz Vidusāziju 1944. gadā. Operācija, kuras nosaukums skan ciniski un neģēlīgi – “Čečevica”, sākās 23. februārī un beidzās 9. martā. Šīs “operācijas” rezultāti – pusmiljons izsūtīto, desmitiem tūkstošu nogalināto, sadedzināto, nomocīto…
Ziemeļkaukāzs ir īpašs reģions, kur dzīvo dažādu tautību pārstāvji un pastāv daudz valodu un reliģisko konfesiju. Nevienam un nekad neizdevās iekarot un paverdzināt tautas, kas dzīvo šajā teritorijā. Nostiprināties šajās zemēs varēja tikai tie, kas mācēja atrast kopēju valodu ar vietējiem iedzīvotājiem un ar cieņu izturējās pret viņu tradīcijām un paražām. Krievijas impērijas valdnieki spēja nodibināt kontaktus ar savas valsts nomales iedzīvotājiem, bet, kad “tautu cietums” sabruka zem boļševiku spiediena, sākās citi laiki… Ne čečeni, ne inguši nekad nav bijuši “hroniski” nemiernieki, bet daudzi no viņiem arī nekad neslēpa savu attieksmi pret padomju varu.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 15 (23.02.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru