Kas ir mūsu dzīve? Spēle!!!

Jaunais gads mūsu pilsētā sākas ar Jautro un atjautīgo kluba finālspēli, kad kultūras nama plašajā zālē nav kur ābolam nokrist.

Var ieraudzīt arī jau sen aizmirstās garās rindas pēc kārotās biļetes, bet skatītāju vecums – no septiņiem līdz septiņdesmit gadiem. Un vairs nekur nevar ieraudzīt tik azartiskus līdzjutējus, kas bieži pārvēršas par īstu tautas žūriju. Jo skaļāki ir smiekli un ovācijas, jo augstāks vērtējums, kas vienā acumirklī divkāršo visu triju komandu spēlētāju spēkus. Pats nezinu, kāpēc, bet vienmēr biju vecāku līdzjutējs. Tas gan ir ļoti sarežģīti: pieaugušiem cilvēkiem nedrīkst novecot, lai varētu spēlēt ar vidusskolēniem un studentiem vienā līmenī. Ar to arī ir saistīta viena no JAK spēles popularitātes sastāvdaļām: neviena komanda uz skatuves negrib piekāpties konkurentiem!

Pēdējā spēle – kaut kas īpašs, neaizmirstams: jautrības un atjautības viesuļvētra. Sajūsmas un pateicības uzplūdā, paļaujoties uz personīgo viedokli, es pasniedzu vecāku komandai mūsu redakcijas balvu – kopbildi, kura rotāja arī mūsu avīzes svētku numuru.

Lielisks desmitnieks! Krāslavas Jautro un atjautīgo kluba vēstures gaitā vecāku komandas sastāvā bija arī pusotru reizi vairāk dalībnieku, bet pēdējo gadu laikā ir atrasts zelta minimums. Ir divkārt patīkamāk redzēt uz pilsētas galvenās skatuves ģimenes, kurām jau tika veltītas jūsmīgas publikācijas. Nesen uzzināju, ka JAK festivāla aktieru vidū ir arī brālis un māsa – Ludmila Siļibitkina un Jurijs Kancevičs. Bet es jau sen pievērsu uzmanību vienīgajai efektīgajai blondīnei mammu un tētu draudzīgajā komandā, tāpēc ir pienācis laiks iepazīties ar viņu. Bikli zvanu pa telefonu, nosaucu savu vārdu un dzirdu jautrus smieklus: “Kurš gan jūs nepazīst! Labprāt lasu rakstus un apskatos fotoattēlus par JAK spēlēm. Ar brīvo laiku man tagad nav problēmu, esmu mājsaimniece.” Un tieši pēc trim stundām apburošā Ludmila jau parādījās uz mūsu redakcijas sliekšņa… ar karstiem pīrādziņiem.

Pie aromātiskas tējas tasītes arī notika lasītājas iepazīšanās ar mūsu draudzīgo redakcijas kolektīvu. Un noskaidrojās, ka visi esam pazīstami, par ko var izteikt kārtējo komplimentu mūsu mazajai Krāslavai, kurā gandrīz visi pazīst cits citu. Bet pīrādziņi, starp citu, bija ļoti gardi! Mani iecienītākie – ar sēnēm un kāpostiem. “Dārzeņi – savējie, baravikas – no Pārdaugavas,” pastāstīja viešņa no Priedaines.

Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” no 02.02.2016.).


Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.