No Tevis bija tik daudz ko gūt.
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņā vēl ilgi kopā būt.
(K. Apškrūma)
2016. gada 6. janvārī, Zvaigznes dienā, pa Mūžības ceļu ir aizgājis mūsu novadnieks, vecskauts Henrihs Čužāns, kuru daudzi pazina kā aktīvu sabiedrisko darbinieku Krāslavas un Daugavpils novados, kā ļoti erudītu vēsturisku notikumu zinātāju.
Henrihs Čužāns piedzima 1924. gada 1. jūlijā Krāslavā. 1939. gadā viņš absolvēja Krāslavas pamatskolas 6. klasi, no tiem agrās jaunības laikiem perfekti atcerējās visus notikumus Krāslavas un Latgales sabiedriskajā dzīvē, precīzi zināja personu uzvārdus un viņu amatus.
Viņa unikālā atmiņa un notikumu būtības izpratne visus šos gadus bija kā atvērta enciklopēdija Krāslavas Vēstures un mākslas muzejam, Krāslavas ģimnāzijai, vēstures pētniekiem no Latvijas un citām valstīm.
Pēdējo interviju, ko Henrihs Čužāns sniedza grāmatas “Mūsu karoga stāsti” autorei Antai Bergmanei, bija 2015. gadā, kas arī tika ievietota izdotajā grāmatā.
Bieži vien, kad vēstures pētnieki interesējās par pirmskara gadu notikumiem Krāslavā un Latgalē, tika teikts: “Brauciet uz Daugavpili pie Čužāna”.
Henrihs Čužāns tika dziļi patriotiski audzināts ģimenē un Krāslavas ģimnāzijas 127. skautu vienībā, par ko smagi samaksāja 1941. gada jūnijā – visa ģimene tika deportēta uz Sibīriju.
Brāļa Edmunda un tēva Donata nāve izsūtījumā, paša Henriha jaunība lēģeros nesalauza viņa gaišo skatu uz dzīvi.
Pēc 1990. gada Henrihs Čužāns aktīvi iesaistījās skautu kustības atjaunošanā Latgalē, vienmēr piedalījās skautu salidojumos valsts mērogā, kā arī represēto saietos.
Krāslavas Vēstures un mākslas muzejam Henrihs Čužāns atstāja daudz pierakstīto atmiņu un fotogrāfiju par veco Krāslavu. Tā vien liekas, ka palika nepabeigta saruna, nepabeigti stāsti un tikšanās. Vēl daudz ko vajadzētu jautāt, bet nav vairs gudra padomiņa…
0 komentāru