Pēc telefona zvana no redakcijas un lūguma turpināt publicēt manas atmiņas par darbu kolhozā “Daugava” es atkal mēģinu rakstīt…
Veiksmīgi pabeidzis Kalniešu astoņgadīgo skolu,15 gadu vecumā es ļoti gribēju palīdzēt savai ģimenei un uzlabot dzīvi kolhozā, tāpēc paliku mājās, savā dzimtajā Podgurjē. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka biju par laukstrādnieku trīs gadu garumā un ļoti pasliktināju savu veselības stāvokli, jo pastāvīgi biju pusbadā un fiziski pārslogots. Taču citas izejas man vienkārši nebija. Mūsu ģimenē bija tēvs, kara invalīds, un māte, kas atlaba pēc pārciestās tuberkulozes, es, māsa un vēl pieci bērni. Nesaprotu, kāpēc Dievs sargāja mani? Varbūt tāpēc, ka es, pusaudzis, ieraudzījis krucifiksu uz ceļa, kas veda uz Podgurji, nebiju vienaldzīgs un nevarēju mierīgi paiet garām? Līdz šim laikam nesaprotu, kā man vienam pašam izdevās to pacelt un uzstādīt iepriekšējā vietā?
Pastāstīšu par kolhozu, par kura tehnisko varenību pēc uzbūvētā sociālisma 1966. gadā liecināja trīs automašīnās GAZ – 51, viens traktors DT – 54, dažas riteņu kuļmašīnas un kuļmašīna “Imanta”. Mūsu piektajā brigādē bija vēl 10-12 sanumurēti darba zirgi, bet pārējie tika nokauti saskaņā ar N.Hruščova dekrētu. Labi atceros savu braucienu kopā ar tēvu uz Krāslavas lopkautuvi, bedres uz ceļa, kas veda pie tās ēkas, tika aizbērtas ar zirgu ausīm, bet lauku sētu apgrauza izbadējušies zirgi. Mēs tur nopirkām ķēvi par divām vīna pudelēm, taču līdz pavasarim tā nenodzīvoja. Kartupeļu stādīšana, ecēšana, vagošana un rakšana notika ar zirgu palīdzību. Vasarājus un ziemājus palīdzēja sēt ar rokām, novāca ar labības pļaujmašīnas palīdzību, kūļus lika, lai graudi ātrāk izžūtu, bet pēc tam sakrāva stirpās un ar nepacietību gaidīja Borzuļu ar kuļmašīnu “Imanta”. Šo “Imantu” es saucu par draudiem civilizācijai, taču tolaik tas bija unikāls un noderīgs cilvēka roku darbs. To iedarbināja ar traktora DT- 20 un garas, platas siksnas palīdzību, bet, lai nodrošinātu tās darba stāvokli, mašīnu apkalpoja 10 cilvēki. Pieci, ieskaitot piegādi, padošanu, kūļu sagriešanu, to apkalpoja, un vēl pieci tika galā ar to, ko viņa izspļāva – salmi, pelavas un, protams, graudi, un no to daudzuma bija atkarīgi tie grami, kurus izsniedza par izstrādes dienu. Zaudēdams spēku aiz pārguruma, kopā ar kūli es devu māsai zīmi, kura pārgrieza ar nazi virvi, bet, redzot manu zīmi, pamanījās iestumt kūli ar nepārgriezto auklu mehāniķim Borzulim, un tad mašīnai nokrita visas siksnas. Lietojot necenzētus vārdus un līdz ar to gan piegružojot savu runu, gan padarot to izteiksmīgāku, mehāniķis nokāpa lejā un sāka to remontēt, atpūta divu stundu garumā mums bija garantēta.
Josifs Blaževičs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 96 (15.12.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru