Jūsmot par cilvēkiem, kas pārņemti ar kaisli, izdodas reti. Rudenī, Robežnieku improvizētajā hipodromā iepazinos ar Tatjanu un Sergeju. Uzreiz uzprasījos ciemos. Visādas steidzamas darīšanas nekādi neļāva viņus apciemot, tikai novembra vidū radās iespēja. Zemnieku saimniecības “Mētrāji” aizņemtie īpašnieki redakcijas viesi uzņēma tieši stundu.
Laika bija pietiekoši, sarunu uzsāku ar Tatjanu, uzreiz atvērās interesantas viņas biogrāfijas lappuses.
Pirmais pārsteigums – mana sarunbiedre ir īsta rīdziniece. Tiesa, viņas māmiņa Antoņina Udalejeva bija dzimusi ciematā Kriviņi. Galvaspilsētas skolniecei patika brīvdienas pavadīt Ežezera krastos, kur jau agrā bērnībā iemīlēja vectēva Semjona zirgu. Kamēr viņš ganīja sovhoza ganāmpulku, Tatjanai patika doties nelielās izjādēs bez sedliem. Kopš sevi atceras, viņa ir dzīvojusi ar domu, ka viņas laime slēpjas lauku dzīvē. Kad aizsaulē aizgāja vecmāmiņa, jaunā rīdziniece ar prieku piekrita aprūpēt vectēvu cauru gadu. Tā Dagdas vidusskolā parādījās jauna devītklasniece. Tālāk Tatjana pati noteica savu dzīves ceļu. Pabeidzot Bebrenes veterinārārstu tehnikumu, viņa ieguva savu sapņu specialitāti. Te arī sarežģītie deviņdesmitie bija klāt, kad lielu atbalstu deva sava brūnaļa, Taņa nekautrējās strādāt arī pie saviem kaimiņiem. Latgales laukos krustojās viņas un Sergeja Avdejenoka ceļi. Trīs gadus draudzējās, līdz izlēma sareģistrēties.
Kopdzīvi sāka vectēva mājā, kur dzima meitiņa Sveta. Viensēta nomalē radīja ne vienu vien problēmu. Meklējot mājvietu tuvāk ceļam, jaunlaulātie uz kādu brīdi pārcēlās pie Sergeja vecākiem, ciemā Niperi. Drīz vien viņi noskatīja pamestu viensētu Rukšos. Tā atradās trīs simts soļus no asfalta un tikpat tālu no baznīcas Belajā. Sergejam ir zelta rokas, un, tāpat kā daudzi, viņš devās peļņā, strādāt mežā ar motorzāģi. Tā Avdejenoki spītīgi attīstot personīgo lauku sētu, ne tikai centās savilkt galus kopā, bet arī ieguldīja peļņu saimniecības paplašināšanā. Cenas zemes iegādei bija ciešamas, zemnieku saimniecība pakāpeniski sasniedza 100 ha lielu platību. Nerimstošā darbā un vecāku rūpēs ātri paskrējuši gadi. Svetlana šobrīd mācās medicīnas koledžā, Sergejs ir divpadsmitās klases skolnieks, bet Andrjuša mācās septītajā klasē.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 89 (20.11.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru