Ir iemesls!
Polijas karaļiem nebija tiesību atstāt troni mantojumā. Ik reizi, kad poļu monarhs mira, sapulcējās Seims, kurā piedalījās visi karalistes muižnieki – līdz pat simts tūkstošiem dalībnieku. Nu gan bija trokšņainas sēdes… Tiesības kļūt par karali bija ikvienam seima dalībniekam, taču parasti ievēlēja ārvalstu prinčus vai poļu bagātāko un dižciltīgāko ģimeņu pārstāvjus. Un visinteresantākais ir tas fakts, ka šajā “duļķainajā ūdenī” ķēra “zivis” arī tādi cilvēki, kas vispār nebija saistīti ar Poliju. Seima lēmumu ietekmēja dažādi monarhi. Tika provocēti nemieri, ievesti karapulki. Kas tik nebija noticis Polijas vēsturē. Staņislavs Leščinskis kļuva par karali divas reizes, bija Francijas karaļa znots un Lotaringijas hercogs. Neordinārs cilvēks, kas nodzīvoja garu un interesantu dzīvi (89 gadus), bet viņa nāve bija nejauša un pat kurioza… Ja nebūtu šīs nejaušības, karalis varētu nodzīvot līdz simts gadiem…
Leščinski ir ļoti dižciltīga dzimta. To vidū bija vojevodas, karalisko vīna pagrabu pārziņi, diplomāti, pulkveži. Staņislavs nebija līdzīgs saviem varonīgajiem senčiem. No bērnības viņu interesēja māksla, viņš gribēja būt tuvāks bohēmai un bieži vispār neņēma vērā sava tēva norādījumus. Būdams dižciltīgās dzimtas pārstāvis, viņš ieņēma augstu amatu – Poznaņas vojevoda. Un tā arī paliktu par vojevodu, ja nesāktos Ziemeļu karš.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 80 (20.10.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru