Ir iemesls!
Jebkura veida monarhija, kurai ir mantotas valdīšanas tiesības, ir pakļauta pašiznīcības draudiem. Ir taisnība tiem, kuri apgalvo: ģēniju bērnos daba atpūšas. Ja ne bērnos, tad mazbērnos vai mazmazbērnos. Nedrīkst neņemt vērā arī to faktu, ka 15. gadsimtā praktiski visiem Eiropas augstmaņiem bija radnieciskas attiecības. Arvien biežāk karaliskajās ģimenēs dzima bērni, kuriem bija ļoti vāja veselība un kuri nebija spējīgi pārvaldīt savu valsti… Un, neskatoties uz to, šādi pēcnācēji mantoja karalisko varu, neierobežotu un pilnīgu.
Karali Henriju VI nevarēja uzskatīt par labu valdnieku. Gļēvs, kluss un mierīgs, viņš cieta no vājprāta lēkmēm un faktiski nevarēja būt atzīts par karali. Bet citas izejas nebija, jo Henrijs – vienīgais bērns ģimenē. Gadu pēc kāpšanas Anglijas tronī nelaimīgais Henrijs ieguva tiesības arī uz Francijas troni. Tas bija Simtgadu kara laiks, Anglija pretendēja uz Francijas teritoriju, pateicoties tam, ka Henrija māte bijusi no Valuā dzimtas.
Abu valstu finanses bija izpostītas. Francijā turpinājās nebeidzamais karš. Žanna d’Arka veda cīņā savus karapulkus un šturmēja pilsētas. Angļu stāvoklis kontinentā pastāvīgi pasliktinājās. Turpretī to angļu skaits, kuri nebija apmierināti ar savu karali, pieauga.
15. gadsimtā Plantagenetu dinastijā sākās nesaskaņas un šķelšanās. Divām visietekmīgākajām dzimtām un Plantagenetu atzariem – Lankasteriem un Jorkiem ir aptuveni vienādas tiesības uz Anglijas karaļu troni. Henrijs VI ir no Lankasteriem, bet Jorki ar savu likteni līdz kādam brīdim bija apmierināti un izteica pretenzijas tikai savas ģimenes lokā un dzīru laikā.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 38 (22.05.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru