Cienījamie lasītāji!
Ir noslēdzies 8. martā izsludinātais stāstu konkurss “Profesija – sieviete”. Paldies visiem, kuri tajā piedalījās! Paldies arī tām sievietēm, kuras kļuva Jums par iedvesmas avotu – katra no viņām ir patiesi pelnījusi, lai par viņu uzzinātu ikviens no mums.
Kā jau bija solīts, žūrijas sastāvā bija mūsu sabiedrībā pazīstami vīrieši – Sergejs Zakrevskis, Andrejs Jakubovskis un Ēvalds Cauņa. Pagājušās nedēļas izskaņā viņi paziņoja savu verdiktu. Un tā, jaunākajā skolas vecuma grupā par uzvarētāju kļuva Laura Mežiņa, Sauleskalna pamatskolas skolniece. Viņa stāstīja par savu vecvecmāmiņu. Jauniešu grupā (17 – 22 gadi) par labāko tika atzīta Ilze Ļaksa – Timinska ar stāstu par Viktoriju Cimmermani. Kas attiecas uz vecāko grupu, tad tur pārliecinoši uzvarēja Monika Lipšāne, kuras stāstu tad šoreiz arī publicēsim.
Apsolām, ka “Ezerzemē” noteikti tiks publicēti visi konkursa stāsti!
Uzvarētāji balvas var saņemt laikraksta “Ezerzeme” redakcijā (Lāčplēša ielā 20, Krāslavā) no 18. maija. Visi konkursa dalībnieki saņems nelielas veicināšanas balvas.
Ikdiena, kāda nu kuram – vienam gaišāka, citam mūžīga pelēcība. Ne jau velti tautas paruna vēsta – “Katrs pats savas laimes kalējs”. Tik tiešām, arī apmākušos dienu var padarīt saulainu, tikai mazliet pastumjot mākonīti, un no spraudziņas mazais saules zaķēns top par lielu, sprēgājošu zaķi. Šodiena draudzējas tieši ar tādiem mākoņu stūmējiem, kuri visi kopā griež lielo pasaules riteni. Bieži paejam garām cilvēkiem, tos nemaz neievērojot. Kāpēc? Nekā ievērības cienīga? Varbūt. Kā sevi pasniegsim, tā mūs arī uztvers – lūk noslēpuma atslēga!
Ar to arī sākšu stāstu par labu māmiņu, interesantu sarunu biedreni, izpalīdzīgu cilvēku, vienkāršu un saulainu sievieti. Jā, jā, tieši tā! Saulainu sievieti jebkurā vietā, jebkuros apstākļos, satiekot cilvēku, Ināra Trafimoviča tam veltīs vispirms smaidu, un tikai tad uzklausīs. Domāju, ka viņu noteikti Krāslavas novadā pazīst visi, kuriem tuva lopkopība. Pēc izglītības vetārste – Ināra steidz palīgā ikvienam, kam tā nepieciešama. Un ne tikai savā novadā, Ināru pazīst Aglonas, Dagdas un Daugavpils novados.
1978. gadā, pēc Izvaltas vidusskolas pabeigšanas, Ināra uzsāka studijas LLA Jelgavā (toreiz Latvijas Lauksaimniecības Akadēmija) Veterinārijas fakultātē. Un jau 1983. gadā sāka darba gaitas toreizējā kolhozā “Cīņa” par galveno vetārsti. Tā ir Ināras pirmā un vienīgā darba vieta. Neskatoties uz iekārtas maiņām, speciāliste paliek uzticīga sev iegūtajam arodam. Pārveidojot darba specifiku, iekļaujas jaunā režīma ietvaros un turpina darbu kā individuālā komersante. Ārstē, sniedz konsultācijas, nepieciešamības gadījumos aizvieto vetaptieku darbiniekus, bet pamatā ir mākslīgās apsēklošanas tehniķe.
Ināras mīlestība pret mājlopiem dzimusi dzimtajās mājās Izvaltas pagasta “Livkānos”. Tēvam, Jāzepam Celitānam, sirdslieta bija zirgi. Viņš pastāvīgi piedalījās zirgu rikšošanas sacensībās, un Ināra no mazām dienām tika ņemta līdzi. Meitenei rādīja un mācīja, kā dzīvniekiem saitēt kājas, stāstīja par pareizu barošanas un dzirdīšanas laiku, un ne tikai. Prombūtnes laikā vecāki droši varēja paļauties uz meiteni – bija izslaukta gotiņa, pabaroti rukši, paveikti visi lielāki un mazāki saimniecības darbi. No šejienes nāk arī attieksme pret darbu, pienākumiem un cieņa pret līdzcilvēku.
Monika Lipšāne
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 35 (12.05.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru