Stingrs taupības režīms ierobežo redakcijas transporta izdevumus, tāpēc, dodoties uz Šķauni, nolēmu uzrakstīt par vairākiem ciema iedzīvotājiem. Šeit, Latvijas dziļākajā nostūrī, dzīvo mana sena paziņa Sandra Drozdova, kura vada vienu no labākajām Latvijas Sarkanā Krusta nodaļām, par ko bieži dzirdu LSK Krāslavas, Dagdas un Aglonas novadu komitejas vadības atzinīgus vārdus.
Pierobežas brīvprātīgo birojs nesen mainīja adresi. Pārkāpjot slieksni, es nonācu mājīguma karaļvalstī, bet 2 sievietes, kuras ļoti priecājās par korespondenta vizīti, pastāstīja, ka nesen Sandriņa atgriezās no Rīgas, kur Stradiņa Universitātē notika Vidzemes un Latgales novada brīvprātīgo godināšana. Vēlāk apskatīju arī Goda rakstu, ko parakstījusi Sandra Viškure.
Sandru Drozdovu pazīstu sen un atceros, kā tālajā 2002. g. Šķaunes debesīs iedegās žēlsirdības zvaigzne. Bet viņa neaizmirsa, ka pirmo impulsu pašrealizācijai sniedza „Ezerzemes” raksti par Krāslavas brīvprātīgo darbu. Nepieciešamo metodisko palīdzību viņa saņēma no Olgas Muštavinskas, pēc tam Sandrai izdevās organizēt pirmo Šķaunes brīvprātīgo komandu. Pašlaik tajā darbojas 59 locekļi. Ar pateicību Sandra nosauc aktīvistu vārdus: Jadviga, Antoņina, Ilona, Regīna, Veneranda, Konstantīns… Tad viņa sāka uztraukties: „Varbūt kādu nenosaucu, bet nevienu negribu apvainot…”
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 96 (16.12.2014.).
0 komentāru