Izlasot “Ezerzemē” Žannas Drozdovskas rakstu domātu gan jaunatnei, gan vecākiem, gribējās uzreiz pateikties viņai par šo rakstu, bet vienlaikus radās cita doma. Doma, ka tie jaunieši, kuri jau iekrituši šajā bedrē, nekādos vārdos neklausīsies, jo viņiem jau mātes klēpī ielikta cita programma. Ielikta iznīcināšanas programma, pēc kuras viņi dzīvos tik ilgi, kamēr šī programma tiks izpildīta. Te nelīdzēs ne audzināšana, ne stingri likumi, jo tā programma ir ielikta bērna zemapziņā, kad bērns vēl bija nēsāts zem mātes sirds. Bet, kā zināms, piekļūt viņa zemapziņai un mainīt šo programmu parastam cilvēkam iespēju nav. To var tikai Dievs.
Šie cilvēki ir atraidītie bērni, negribētie bērni, un nav svarīgi, kurš no ģimenes locekļiem nav gribējis, lai bērns ienāktu ģimenē: tēvs, māte, vectēvs vai vecmāmiņa. Jebkurai domai ir milzīgs spēks, kas virza un liek strādāt uz viņas piepildījumu.
Domas spēku, kurš tiek ielikts bērna zemapziņā, mēs skaidri redzam putnu dzīvē. Ja plēsīgie dzīvnieki apmāca savus bērnus, kā vajag medīt un dzīvot, tad putni to nedara.
M. Vjatere
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 88 (11.14.2014.).
0 komentāru