Redakcijā vērsās krāslaviete Svetlana, kā viņa saka, “delikātā jautājumā”, tāpēc lūdza uzvārdu nenorādīt. Manuprāt, jautājums ne būt nav delikāts, bet visai ikdienišķs.
“Ar kaimiņieni lasām jūsu avīzē pensionāru pateicības par pasākumu organizēšanu un apskaužam viņus. Es šos cilvēkus ļoti labi saprotu. It īpaši, vientuļos cilvēkus, kurus nospiež rudens un ziemas garie vakari. Jebkurš kultūras pasākums — iemesls, lai aizgaiņātu aizvainojumu, sapucētos un saprastu, ka dzīve turpinās. Bet dejot dzīvās mūzikas pavadībā, kā redzam, neatsakās pat mūsu cienījamie pensionāri. Un es tiešām cienu tos cilvēkus, kuri nesteidz sevi pieskaitīt pie večukiem, kuriem viss ir vienaldzīgs.
Bet, sakiet, kur lai ejam mēs — vidējās paaudzes cilvēki? Vientuļie, kuriem nereti blakus nav otrās pusītes, bet bērni jau izauguši un izveidojuši savas ģimenes. Šādu cilvēku, starp citu, Krāslavā nav maz: gan sievietes, gan vīrieši. Teikšu godīgi, pilsētas svētkus un Līgo, kad var vienkārši padejot, gaidu ar nepacietību. Bet cik tad tādu pasākumu gadā ir?!
Zinu, ka citās pilsētās notiek pasākumi “Tiem, ka pāri 40…”, ar dzīvo mūziku. Mēs ar kaimiņieni, kura arī, diemžēl, ir vientuļa sieviete balzaka vecumā, uz šādu pasākumu labprāt aizietu. Mēs neiebilstu, ja pasākuma organizēšanas izmaksas tiktu iekļautas ieejas biļetes maksā un, protams, neatteiktos pašas līdzi paņemt groziņu kā to dara pensionāri. Šādi vakari ir arī lieliska iespēja brīvajiem vīriešiem un sievietēm izveidot attiecības. Jo nereti to izdarīt mums neļauj mūsu neizlēmība. Un kur lai iepazīstas? Veikalā vai uz ielas?” — saka Svetlana.
Viņa ir pārliecināta, ka šādu ideju atbalstītu arī daudzi vidējās paaudzes pāri, kuriem nav kur atpūsties. Aizgājušajos laikos Kultūras namā vismaz koncerti notika biežāk. Bija restorāns, kur cilvēki gāja ne tikai svinēt svētkus, bet arī vienkārši atpūsties, padejot dzīvās mūzikas pavadījumā. Nav jau nekāds noslēpums, ka pilsētā esošā kafejnīca, kas darbojas tikai sestdienās, ir jauniešu teritorija ar saviem principiem un noteikumiem. Vidējās paaudzes cilvēki tur jūtas neērti.
Pēc Svetlanas teiktā, agrāk dzīvot bija daudz jautrāk. Pirmkārt, daudz tika organizēti pasākumi darba vietās, kad tika svinēti ne tikai profesionālie svētki, bet arī Jaunais gads, 8. marts. Mūsdienās par profesionālajiem svētkiem vispār nekas nav dzirdams.
Nobeigumā Svetlana teica: “Es ļoti ceru, ka kāds pievērsīs šim rakstam uzmanību un, ja uzņemsies šādu svētku organizēšanu, mēs nepievilsim…!”
Valentīna SIRICA
0 komentāru