25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, daudzviet valstī notika piemiņas pasākumi, kuros pulcējās tie, kam bija lemts atgriezties no izsūtījuma, un cilvēki, kuriem nav vienaldzīgs tautas liktenis.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis notika arī Dagdā. Pasākuma pirmā daļa noritēja pilsētas centrā pie pieminekļa “Sērojošā māte”. Sapulcējās desmitiem cilvēku, lai pieminot noliektu galvas un noliktu ziedus “Sērojošās mātes” pakājē. Laiks ir nepielūdzams un to, kuri paši piedzīvojuši izsūtījumu un spējuši atgriezties, kļūst arvien mazāk un mazāk. Tādejādi arī to cilvēku, kuri uz pašu ādas visu izcietuši un ne pēc nostāstiem zina, kā viss notika, paliek arvien mazāk. Šajās dienās laika posmā no 25. līdz 29. martam no Latvijas tika izvesti desmitiem tūkstošu cilvēku, bez tiesas sprieduma, vienkārši tāpat. Tā brīža bērni un jaunieši šodien nu jau ir sirmām galvām, bet kādreiz cirstās rētas viņiem sāp joprojām un viņi vēlas, lai šo dienu mūsu tauta nekad neaizmirstu. Patiesībā tas visvairāk vajadzīgs mūsu jaunajai augošajai paaudzei, lai viņi kļūtu par garantiju tam, ka šāda traģēdija nākotnē nekad vairs neatkārtosies. Zīmīgi un dziļi simboliski ir tas, ka tieši skolēni un bērni pie akmens bija viskuplākā skaitā…
Savās atmiņās dalījās Dagdas novada sporta veterāns svaru bumbu celšanā Antons Arnicāns: “Es spilgti atceros to sniegainās ziemas dienu un ragavās iejūgtos zirgu pajūgus. Tolaik mācījos Asūnes pagasta Ezermalas pamatskolā. No rīta, no Dagdas puses astoņas zirgu vilktās ragavas aizbrauca gar skolu kādus 300 metrus uz priekšu — tur dzīvoja mans radinieks vārdā Juļuss. Aizbrauca pie viņiem. Tā bija turīga ģimene, kurā, šķiet, bija trīs dēli un visi strādāja ļoti cītīgi. Skolā tolaik bija daudz bērnu. Stundu pārtraukumā skolotāja mums ļāva skraidīt pa āru, bet tajā dienā skolotāja nevienam neļāva iziet laukā — viņa bija saskumusi un mums šķita — nenormāla. Beidzot sacīja, ka mani radi izvesti uz Sibīriju. Viņi nebija ne kādā partijā, ne bandā, bet vienkārši bija ļoti strādīgi. Tik sāpīgas man ir šīs atmiņas…”
Pieminekļa pakājē simboliski tika aizdedzinātas svecītes. Dagdas novada domes priekšsēdētāja Sandra Viškure, viņas vietnieks Raitis Azins dziļā sēru klusumā nolika pašvaldības sarūpētos ziedu pušķus Komunistiskā genocīda upuru pie- miņai. Viņiem pievienojās arī Dagdas novada iestāžu darbinieki, bērni, jaunieši un pieaugušie.
Pēc tam visi devās uz netālajām tūrisma informācijas centra telpām, kur piedalījās 1949. gada deportāciju 65. gadadienai veltītās izstādes “No zilo ezeru zemes deportētie” atklāšanā.
Izstādi izveidoja Dagdas novadpētniecības biedrība “Patria” sadarbībā ar Dagdas vidusskolu un Dagdas Tūrisma informācijas centru. Izstādes koncepciju izstrādāja domes deputāts, biedrības “Patria” vadītājs Aivars Arnicāns un vēstures skolotāja Ludmila Lovčinovska. Izstādi palīdzēja sagatavot TIC vadītāja Inga Soloha, tūrisma informācijas konsultante Oksana Rutka, Dagdas vidusskolas skolotāja Liene Vorobjova un skolēni — Santa Juhneviča, Diāna Beikule un Natālija Ivuļonoka. Dzelzceļa maketu izveidoja Dmitrijs Čumiks. Vēsturiskus deportāciju materiālus piedāvāja Orolu, Azinu, Rutku un Savko ģimenes, kā arī Krāslavas Mākslas un vēstures muzejs. Izstādes veidošanas gaitu konsultēja Krāslavas Politiski represēto biedrības vadītāja Ērika Andžāne.
Uzrunājot klātesošos, Aivars Arnicānes uzsvēra šīs sēru dienas nozīmi Latvijas sabiedrībai un atgādināja, ka pirms 65 gadiem padomju vara deportēja no Latvijas vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku — dažādu tautību, tostarp arī sirmgalvjus, sievietes, bērnus un pat zīdaiņus, no kuriem daudzi gāja bojā ceļā vai nomira necilvēcīgos apstākļos izsūtījuma vietās. Neskatoties uz visiem pazemojumiem, Latvijas cilvēki arī svešatnē centās uzturēt iedzimto darba tikumu un piederību savai tautībai, dziļu ticību labākai nākotnei.
Ar izstādi iepazīstināja Dagdas vidusskolas vēstures skolotāja Ludmila Lovčinovska, kura sacīja, ka izstādes ideja radās ne tikai tamdēļ, ka šogad aprit 1949. gada deportāciju 65. gadadiena, bet arī tāpēc ka daudzu ģimenes, tostarp viņas, skāra šie notikumi. Tas ir veltījums tiem, kuri aizgājuši, kuri izdzīvoja un nākamajām paaudzēm, lai viņi saprastu, ka: “..jebkurš cilvēks, kurš tiecas pēc varas, nedomā par parasto cilvēku, bet tikai par savām ambīcijām un interesēm!”
Juris ROGA
0 komentāru