Grieķiju daudzi eiropieši uztver kā antīkās kultūras rezervātu, bet pēdējā laikā — kā vienu no visproblemātiskākajām ES valstīm. Kas notika valstī kopš senajiem laikiem un līdz mūsdienām — par to daudziem ir ļoti miglains priekšstats, bet biežāk — nekāds. Bet Grieķija taču daudzas reizes bija piemērs Eiropai un mieram. Daudzu gadsimtu cīņa ar turku jūgu, atbrīvošanās cīņas, cīņa par neatkarību un par demokrātiju — lūk, tas, kas veido Grieķijas Jaunos un Jaunākos laikus.
Viss sākas 1453. gadā, kad neskaitāmi lielā un nežēlīgā Osmaņu impērijas armija iekaroja Konstantinopoli, sagraujot grieķu valstiskumu…
Pēc neatkarības zaudēšanas nepagāja ne gads, lai senās Elladas teritorijā nenotiktu sacelšanās. Grieķi kalnos veidoja apmetnes, apvienojās bruņotos grupējumos, uzbruka ierēdņiem, uzņēmumiem. Problēma bija viena, grieķu mūžīgā problēma — nebija vienota cīņas centra. Šajā laikā daudzi grieķi dienēja citu valstu armijās. Tajā skaitā arī Krievijā. Ironija ir tajā, ka grieķu-turku karš, kura rezultātā Grieķija atguva sev brīvību, sākās… Ukrainā… Tieši tur divi krievu armijas oficieri, brāļi Ipsilanti, nodibināja organizāciju “Draudzības biedrība”, kuras sastāvā bija grieķi-pārceļotāji, kas dzīvoja Odesā, Hersonā, Taganrogā, kas sapņoja par savas valsts brīvību. Šīs biedrības filiāles tika atvērtas katrā grieķu pilsētā, katrā provincē.
1821. gada martā Aleksandrs Ipsilanti, esot bruņotas nodaļas priekšgalā, ieradās Moldāvijā, kas arī bija turku iekarota, lai sāktu sacelšanos. Mēģinājums izjuka, bet tas bija signāls visai Grieķijai.
1821. gada 25. martā senajā klosterī Agia Lavra metropolīts Hermanis uzsauca lozungu “Brīvība vai nāve!” un svētīja neatkarīgās Grieķijas karogu. Šī diena kļuva par valsts galvenajiem svētkiem.
Priekšā bija vēl ilga cīņa. Grieķu pusē cīnījās visu Eiropas valstu pārstāvji. Notikumi karā bija vissvarīgākie jaunumi, par kuriem rakstīja visos žurnālos un avīzēs. Bairons, slavenais angļu dzejnieks, nomira Grieķijā, cīnoties par tās brīvību. Puškins vienu no saviem varoņiem “nosūtīja” uz turieni karot ar turkiem.
Ilgus astoņus gadus turpinājās cīņa. Līdz 1829. gadā Osmaņu impērija atzina Grieķu valsts neatkarību. Bija nepieciešams Anglijas, Francijas, Krievijas atbalsts, lai piespiestu sultānu parakstīt līgumu.
Atbrīvojoties no Turcijas, Grieķija patiesu brīvību nesajuta. Ilgu laiku eiropeisko valstu vadītāji pastāvīgi jaucās Grieķijas iekšpolitikā un uzspieda tai savu gribu. Uzreiz pēc neatkarības iegūšanas, valsts tika pasludināta par republiku. Tas nepatika Anglijai un Krievijai, jaunajai demokrātijai tika uzspiesta monarhija, tronī tika iecelts Vittelsbahu dzimtas pārstāvis. Pēc 14 gadiem karalim nācās samierināties ar konstitūciju un parlamenta izveidi. Tad Vittelsbahus grieķu galmā nomainīja Dāņu dinastijas pārstāvji. Tad bija citas dinastijas. Cīņa par demokrātijas attīstību notika pastāvīgi.
1940. gadā fašistiskā Itālija Grieķijai izvirzīja ultimātu, kurā pieprasīja piedāvāt savas valsts teritoriju itāļu armijas izvietošanai. Premjerministrs atbildēja īsi. Vārds “nē” grieķu valodā skan “ohi”, šis vārds arī bija atbilde. Jau nākamajā dienā grieķi izgāja pilsētas ielās un korī skandēja: “Ohi!”, izsakot solidaritāti valsts valdībai. Sākot ar 1942. gadu Grieķijā tiek atzīmēti “NĒ svētki”, kā grieķu vadītāju, kas valsts pazemojuma vietā izvēlējās karu, politiskās vīrišķības simbols.
Otrais pasaules karš neapstādināja cīņu par demokrātiju. Bija gaišs periods, bija drūmas diktatūras laiks. Viss beidzās 1975. gadā, kad referendumā lielākā daļa pilsoņu izteica atbalstu demokrātijai, republikai un atteikšanos no monarhijas. Tajā pašā gadā tika pieņemta grieķu konstitūcija.
Neskatoties uz tādu karojošu un varonīgu vēsturi, grieķi ir nesteidzīgi, nekad un nekur nesteidzas. Vairāk par visu pasaulē mīl savu ģimeni. Grieķu virtuve ir pazīstama visā pasaulē. Kurš gan nezina musaku, tatziku, grieķu salātus? Reti kurš zina, ka, pēc statistikas datiem, tieši grieķi pārtikā visvairāk lieto sieru, bet grieķu olīveļļa — visgaršīgākā un lietderīgākā pasaulē.
Šodien visā pasaulē tiek svinēta mūsdienu demokrātiskās Grieķijas dzimšanas diena. Zili-baltie karogi, ko simboliskā nozīme ir neskaidra un nesaprotama, ir redzami pilsētās, ciematos, laukos. Šajā dienā visa Grieķijas republika izskatās kā Maķedonijas Aleksandra armija, kas cīņā gāja ar zili – baltiem karogiem. Šodien Grieķijā atkal nav viegli. Laiki paies, bet valsts paliks, kā tas vienmēr ir bijis!
ANO šodien svin divus svētkus — vispasaules pastkartes dienu (1875. gadā Parīzē tika pieņemts noteikt formāts 10,5×14,8 cm); Vispasaules labo darbu dienu (tieši šajā dienā daudzi starptautiskie fondi paziņo par saviem plāniem projektu finansēšanā).
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru