Akmens pārstrāde Z/S “Tauriņi” īpašniekam Sergejam Lukašonokam ir kļuvusi gan par uzņēmējdarbību, gan par hobiju, var teikt, par viņa dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Interese par akmens pārstrādi un pirmās praktiskās iemaņas viņš ieguva galvaspilsētā, kad strādāja Rīgas ceļu pārvaldes būvnieku komandā. Kad noteica sev konkrētu mērķi, pārcēlās ar ģimeni uz dzimto Grāveru pagastu.
Pirmo akmeni viņš pārcirta ar āmuru. Rokas nepievīla, bet jāatzīst, ka ar tādu tehnoloģiju tālu netiksi. Bet tā kā no sava mērķa Sergejs negrasījās atteikties, tad uz to viņš gāja soli pa solim. Āmuru nomainīja pret paštaisītu iekārtu akmeņu šķelšanai. Kad bija saņemts kredīts, viņš iegādājās visu nepieciešamo profesionālo aprīkojumu.
Par to, ka akmens ir pateicīgs būvmateriāls liecina pat Vecrīgas ieliņas. Nerunājot jau par senās apbūves arhitektūras pieminekļiem, kuru Latvijā nav maz. Dabīgais akmens, pateicoties savai izturībai un estētiskajai pievilcībai, nav mazāk pieprasīts arī mūsdienās. To izmanto savrupmāju un žogu būvniecībā, ārējai un iekšējai ap- darei, ceļu un ielu bruģēšanai, visu nemaz nav iespējams uzskaitīt. Bet vislie- lāko piekrišanu akmens ieguvis ainavu dizainā. Par vienu no nozīmīgākajiem akcentiem ir kļuvis gabions jeb, kā jokojot saka, rūtainais akmens. Gabions ir metāla sieta karkass, piepildīts ar akmeņiem. Tas ir viegli uztaisāms un var funkcionēt gan kā žogs, gan kā siena, puķu dobe vai galdu un soliņu pamatne. Jāpiebilst, ka vienu Sergeja veidotu gabionu, ko pasūtījis kāds klients, man izdevās apskatīt. Atzīšos, nemaz neticēju, ka vizuļojošais granīts un netālu esošā akmeņu grēda ir viens un tas pats materiāls.
Bet, nokļūstot spodrināšanas ierīcē, akmens zaudē savu spožumu, taču kļūst gluds. Šāda akmens pielietojums ir pietiekami plašs: apdare, bruģēšana, atpūtas vietu apdare. Sergejs atzīst, kad šī ierīce darbojas, to var dzirdēt trīs verstis no darbnīcas. Bet, jāsaka, ka šajā apkaimē arī neviena cita nav. Agrāk te bija dzīvības pilna vieta — mehāniskās darbnīcas, bet tagad šī ēka, pareizāk, tas, kas no tās palicis, noder vienīgi Sergejam akmeņu pārstrādei.
Pēc Sergeja vārdiem, izejmateriāla netrūkst. Latgales zeme ir bagāta ar granītakmeņiem. Visvairāk izplatīts ir sarkanais un pelēkais granītakmens, bet brūnais un melnais sastopams reti. Trofejas nereti iegūt ir viegli — zemnieki paši viņam lūdz novākt akmeņus no laukiem. Gadās arī lieli, smagi laukakmeņi, kuru iekraušanai nepieciešama speciāla tehnika.
Kādus akmeņus redzam mēs? Laikam, visbiežāk skumjus — apaugušus ar sūnām, ar plaisām un līnijām… Bet Sergejs saka tā: “Akmens struktūru redzu jau iztālēm. Principā, vienādu akmeņu nav: tie atšķiras viens no otra ar zīmējumu, graudainumu un izturību.”
Protams, nespēju viņam nepajautāt — vai viņš tic akmeņu maģiskajam spēkam? Kādus tik stāstus neesam dzirdējuši par lielajiem laukakmeņiem! Viens no tiem ir tāds, ka laukakmeņi ir ledus laikmeta sekas. Cilvēki nav vienaldzīgi pret mistiku, viņi uzskata, ka tos atnesuši velni un raganas. Vārdu sakot, nelabie gari. Piemēram, leģenda par lielāko laukakmeni Latvijā — Nīcgales akmeni, radusies vēl pirms neatminamiem laikiem. Tiek lēsts, ka to Nīcgales dīķī iemetis velns, vēloties aizsprostot Daugavas tecējumu. Viņš savāca veselu sietu akmeņu un devās uz upi, bet izblamējās. Izrādījās, ka pa ceļam viņš visus akmeņus bija pazaudējis, palika tikai viens — vislielākais. To viņš aiz dusmām iemetis dīķī. Vai tad mums nekas nav zināms par akmeņu enerģētisko spēku? Par to, ka tie spēj ārstēt dažādas kaites? Par to taču sarakstīti veseli traktāti!
Piemēram, Nīcgales akmeni iesaka apmeklēt neizlēmīgiem cilvēkiem. Saka, ka tas palīdzot pārvarēt iekšējās bailes un dara cilvēku stiprāku. Sergejs uz manu jautājumu atbildēja ne uzreiz, uz mirkli aizdomājās: “Protams, leģendām par velniem es neticu, bet tas, ka akmeņiem piemīt biolauki, iespējams, ir taisnība. Personīgi es biju “sodīts” ar to ne reizi vien, kad strādājot ar akmeņiem domāju nevis par akmeni, bet par kaut ko citu. Akmens apstrāde ir samērā traumatiska nodarbe, tāpēc atkārtošos, bet domas, par kaut ko citu, akmens nepieļauj.”
Protams, ar Sergeju Lukašonoku runājām ne tikai par akmeņiem. Viņš runāja par to, ka lauki paliek tukši, par to, kā bezdarbs posta cilvēku dzīves. Viņa secinājums: lai arī cik grūti ir, bet ir jāpieķeras kādai nodarbei. Savulaik viņš ieguva tehniķa-mehāniķa arodu Višķu tehnikumā, pabeidza metinātāja kursus. Uz kursiem, kā saka, neviens nedzina, bet kā tie dzīvē noderēja!
Valentīna SIRICA
0 komentāru