Reti, kuru politiķi mīl un ciena. Visbiežāk tāpēc, ka viņi nesaka patiesību, izmanto nesaprotamus motīvus un visbiežāk aizņemti ar savām personībām. Vispār — politiķa profesija ir radniecīga aktiera profesijai. Galvenais šajās profesijās — māka un maniakāla tieksme visiem iepatikties. Aktieriem ir vajadzīgi fani, politiķiem — vēlētāji. Lūk, arī notiek cīņa: aktieriem — pastāvīga, politiķiem — pārsvarā pirms vēlēšanām. Cik bieži ir tā, ka vēlētāji pat nezina, kuru lai viņi izvēlas, kuram lai notic. Ja vietējie varas orgāni vienmēr ir “blakus”, kā arī viņu konkrētās darbības visiem ir redzamas, tad augsta līmeņa politiķi pirms vēlēšanām runā un apsola apmēram vienu un to pašu. Savus solījumus gan ne visi atceras. Bet eksistē arī izņēmumi, spilgti, reti, pievilcīgi.
Ūlofs Palme, Zviedrijas premjerministrs, pasaules līderu “rīklēs vienmēr bija kā asaka”. Līdz pat dzīves beigām viņš nespēja iemācīties pasaules politiskās spēles noteikumus. Ar ko tas noslēdzās? Viņš vienmēr teica to, ko domā. Politiķiem šāda īpašība piemīt reti, un kolēģi visbiežāk to nosoda. Sākumā jauniešu organizācijās, tad sociāldemokrātu partijas rindās. Kopš 1960. gada Palme strādā valdībā, ieņem īpašo uzdevumu ministra, satiksmes ministra, izglītības un kultūras ministra amatu. 60. gadu vidū Ūlofs Palme uzstājās pret amerikāņu iejaukšanos Vjetnamas konfliktā. Šajā laikā Palme izmantoja spēcīgo PSRS atbalstu, visas padomju avīzes bija pārpildītas ar slavinājuma rakstiem, attiecības ar Zviedriju bija pašā plaukumā. 1968. gadā, kad Čehoslovākijā tiek ievests padomju karaspēks, Palme asi nosoda šo vardarbīgo aktu. Tagad pilnīgu atbalstu viņš saņem no ASV… Galvenais ir tas, ka zviedru politiķis nemeklēja atbalstu, kā īsts demokrāts viņš vienmēr uzstājās pret netaisnību un vardarbību, viņš neieredzēja karu…1969. gadā Ūlofs Palme kļva par premjerministru. Tagad viņa uzskati ir arī zviedru valdības, Karaliskās Zviedrijas uzskati. Šī amata pienākumus (ar pārtraukumu) Ūlofs Palme pildīja gandrīz 11 gadus. Šajā laikā viņš mācēja pilnīgi sakārtot valsts ekonomiku, izveidot godīgu no- dokļu sistēmu, pasargāt sabiedrības visnabadzīgākos slāņus. Viņu mīlēja zviedri, viņu neieredzēja daudzu valstu kapitālisti un politiķi. Viņu neviens nevarēja ietekmēt — savus uzskatus zviedru politiskais līderis izteica droši un atklāti. Viņam radās arī daudz atbalstītāju visā pasaulē. No starptautiskajām tribīnēm Palme atklāti grāva aparteīda režīmu Dienvidamerikā, uzstājās pret padomju karaspēka ievešanu Afganistānā, dusmojās par ASV sadarbību ar “kontras” grupējumiem Nikaragvā, par ieroču tirgošanos ar Irānu… Zviedru premjera autoritāte bija tik liela, ka viņa vērtējumus par jaunākajiem notikumiem gaidīja visas pasaules mediji.
1986. gada 28. februarī Ūlofs Palme kopā ar sievu devās uz kino. Kinoteātris atradās uz Stokholmas galvenās ielas, netālu no premjera dzīvokļa. Tāpēc pāris nolēma turp doties kājām. Tas nebija reklāmas triks, Palmem nepatika pastaigāties apsargu ielenkumā, viņš kautrējās. Pastaigas laikā premjerministru sastapa žurnālisti. Palmem pajautāja, vai viņam nav bail pa galvaspilsētu pastaigāties bez apsardzes. Premjerministra atbilde bija šāda: “Jāpriecājas par to, ka Zviedrijā pagaidām premjerministrs var dzīvot un pārvietoties kā vienkāršs cilvēks.”
Pēc divarpus stundām, atpakaļceļā, pie pāra pienāca cilvēks, noskanēja šāvieni…
Visas pasaules avīzes ziņoja par Zviedrijas premjerministra slepkavību. Politiskie līderi sūtīja līdzjūtības. Bēres pārvērtās par vistautas mīlestības un cieņas demonstrāciju… Lieta tā arī netika atklāta…
Kurš tad nogalināja Palmi? Diemžēl, bet ienaidnieku viņam bija diezgan. Sākumā visu novēla uz narkomānu vienpati, kurš premjeru ienīda, jo… Un šeit ziņu avoti jūk… Par ko gan narkomāns varēja neieredzēt Palmi? Vārdu sakot, nepietiekamu lietisko pierādījumu dēļ apsūdzētais Petersens tika atbrīvots… Klīda baumas… Pēc kāda laika sāka runāt specdienestu atbrīvotie ierēdņi… Šeit, lūk, arī CIP (Palmem netika piedota viņa attieksme pret Irānas-Irākas karu, jāsaka, ka premjeram bija arī kāda cita “stratēģiskā” informācija, kuras atklāšana draudēja ASV “nacionālajām” interesēm), arī Dienvidāfrikas izlūkdienests (sen jau sapņoja novākt aparteīda galveno ienaidnieku), kurdu darba partija (Palme aktīvi atklāja šīs partijas teroristisko raksturu). Visi ienaidnieki uzelpoja brīvāk…
Līdz šim brīdim neviens nevar sniegt atbildi uz jautājumu: kurš nogalināja Ūlofu Palmi? Tāpat kā neviens īsti nezina, kurš nogalināja Džonu Kenediju… Politika nepiedod patiesību un bezkompromisu.
Ūlofa Palmes grāmata “Zviedrijas modelis” ir pieprasīta ne tikai profesionālu politiķu un ekonomistu vidū, bet arī starp vienkāršiem ļaudīm. Ūlofa Palmes prēmija ir viena no prestižākajām aizstāvju vidū.
Premjerministra bērēs Anna Linda, viņa atbalstītāja, pateica: “Paldies tev, Ūlof Palme, par to, ka tava cīņa nākotnes vārdā lika mums noticēt tam; paldies tev, Ūlof Palme, par to, ka tu mums paradīji, ka politika spēj būt patiess taisnības aicinājums pret tiem, kas žņaudz un nomāc to.”
2003. gadā Annu Lindu, Zviedrijas ārlietu ministri, Ūlofa Palmes politikas turpinātāju, drošsirdīgo cīnītāju pret ASV globālo pasaules paplašināšanu, lielveikalā, kur viņa ienāca, lai jaunākajam dēlēnam nopirktu dāvanu dzimšanas dienā, noslepkavoja kāds psihopāts… Arī viņai nepatika apsardze…
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru