Par to, ka Agafija Urbanoviča svinēs 70 gadu jubileju, mēs uzzinājām no viņas vecākās meitas Inas, kura visu triju meitu un viņu ģimeņu vārdā vērsās redakcijā ar lūgumu apsveikt mīļo māmiņu dzimšanas dienā.
Šī sieviete tiešām ir brīnišķīga māte, kura saviem bērniem palīdz ne tikai fiziski, bet pie katras iespējas steidz uz dievnamu, lai lūgtu viņiem Dieva svētību. Viņa ir darba cilvēks, kurā klausoties, saproti: uz šādu cilvēku pleciem turas lauki, laikam, arī dzīve kopumā.
Izrādās, par Dagdas iedzīvotāju Agafija Urbanoviča kļuva salīdzinoši nesen, lielākā viņas dzīves daļa pagājusi Andzeļu pagastā, kur viņa ir dzimusi. Dzīve jau 14 gados viņai lika kļūt pieaugušai un stiprai. Šādā vecumā viņa bija spiesta kļūt par slaucēju, jo no ģimenes aizgāja tēvs un noskaidrojās, ka māte, kura cieš no mugurkaula sāpēm, nekad vairs nestaigās. Vecmāmiņa mira agri un visas rūpes par māti divdesmit septiņu gadu garumā gūlās uz Agafijas un viņas brāļa pleciem.
Viņa bija skaista meitene, taču, kā saka Agafija, pielūdzēju viņai nebija daudz. Visticamāk, viņus atbaidīja meitenes smagi slimā māte. Bet Dievs dāvāja tādu vīru, kādu viņa, droši vien, bija pelnījusi.
Viktors, diemžēl pirms desmit gadiem aizgājis mūžībā, bija prātīgs, strādīgs, spēja kļūt par drošu balstu Agafijai un par labu tēvu trim meitām: Inai, Allai un Jeļenai.
Jāpiebilst, ka parastu slaucēju rindās Agafija ilgi neuzturējās. PSRS 60 gades vārdā nosauktajā sovhozā viņu iecēla par lopkopības iecirkņa priekšnieka palīgu. Iecirkņa teritorijā atradās 5 liellopu fermas. “Ak, cik tas bija smags darbs! Viena no mana iecirkņa fermām atradās 25 km attālumā no mājām. Man vienīgais pieejamais transporta līdzeklis bija zirgs. Vasarā jūdzu ratos, ziemā, attiecīgi, kamanās. Tveice, lietus, sniegs, sals — netika ņemti vērā. Protams, tas bija arī ļoti atbildīgs darbs. No katras liellopu fermas vadība gaidīja gan labu izslaukumu, gan labu dzīvsvaru. Iedomājieties, reiz manā iecirknī krita visa ferma. Viena darbinieka, kurš nepareizi aprēķināja mikroelementu devu, vainas dēļ. Es taču sapratu — atbildība būs jāuzņemas man! Prātā varēja sajukt!”, stāsta Agafija. Var tikai piebilst, ka atbildīgu darbu veic atbildīgi darbinieki. Un jukt prātā tā, kā to dara Agafija, retais prot.
Saprotot to, ka nervu sistēma, kā saka, jau sāk izsīkt, Urbanoviči pārcēlās uz Dagdu. Kaut gan kādu brīdi Agafijai vēl nācās braukt darbā uz dzimtajiem Andzeļiem, jo sovhoza vadība no viņas nevēlējās atvadīties. Pēc tam desmit gadus strādāja par pārdevēju maizes veikalā. Šķiet, īstus zemniekus zeme nepalaiž prom. Agafija atgriezās laukos. Simts hektārus zemes Andzeļu pagastā savas saimniecības “Mežmaļi” attīstībai Urbanoviči paņēma pašā pēdējā pagasta teritoriju izdales mirklī. Šim mērķim saņēma kredītu 5 tūkstošu latu apmērā, kas tolaik bija ļoti liela naudas summa, laulātie pārdzīvoja, kā spēs to atmaksāt bankai. Zemnieku saimniecībā, kuras īpašniece joprojām ir Agafija, ir visa nepieciešamā tehnika, ieskaitot graudu kombainu. Traktori ir vairāki. Algots darba spēks Urbanovičiem nav nepieciešams, jo ar tehniku lieliski tiek galā mazdēli Artūrs un Edvīns.
Liellopu skaits šobrīd Urbanoviču saimniecībā ir samazinājies, te ir tikai 9 slaucamas govis un 3 jaunlopi. Atzīšos, klausoties Agafijas stāstā, ilgi nespēju saprast, kā var tikt galā ar tādu saimniecību, ja gan Agafija, gan viņas meita Ina dzīvo pilsētā. Izrādās, viņas ar to tiek galā diezgan oriģinālā veidā. Brūnaļas uz lauku plašumiem tiek vestas tikai ganīšanas laikā. Bet, piemēram, tagad daļa govju atrodas Dagdā, Inas kūtī, bet otra daļa — pie Allas. Agafija par to visu saka ļoti vienkārši: “Vasarā mēs visi braucam uz vasarnīcu!”
“Manuprāt, tagad pie mums kaut kas nav kā nākas. Cilvēki dzīvo laukos, bet tikai daži no viņiem tur lopus, audzē dārzeņus. Un tie, galvenokārt, ir večuki. No vienas puses — kādēļ nopūlēties, ja valsts kaut kādu pabalstu tāpat piešķirs? Bet kas notiks, kad večuku vairs nebūs? Lauku bērni taču nav pieradināti pie darba. Vairums bērnu savu brīvo laiku pavada pie datoriem. Cilvēki pilnībā ir atradināti no darba!”, saka mūsu varone.
Ņemot vērā Agafijas vecumu un veselības stāvokli, meitas un mazbērni viņu sargā no fiziska darba. Bet Agafija nevar ar to samierināties. Viņa saka, ka diena ir nodzīvota velti, ja viņa nav malku paskaldījusi vai vismaz teļu padzirdījusi pie Inas, kura netālu dzīvo.
“Bet kad jums ir kādi svētki, dziedāt un dejot taču neatsakāties?” — nespēju noturēties un nepajautāt savai sarunbiedrenei. “Un kā vēl neatsakos, ja dzirdu senās harmonikas! Mūsdienu dejas man, protams, nav izprotamas. Bet valsis, fokstrots, krakovjaks, padespaņ — labprāt dejotu kaut tagad,”— smaida viņa.
Valentīna SIRICA
0 komentāru