Ēriks Bergmans: “Kāpēc skolā biju tik slavens? Nu, laikam tāpēc, ka piedalījos JAK un teātrī. Un vēl darīju daudz visādu blēņu. Pēc skolas absolvēšanas devos uz Rīgu, Latvijas Universitātē apguvu politologa profesiju. Vienu reizi vienkārši tāpat nopirku biļetes un aizlidoju uz Ameriku.
Padzīvoju Ņujorkā, tad Sanfrancisko. Tur paliku piecus gadus. Strādāju par apsargu, oficiantu, man bija savs veikals, kur tirgoju krekliņus, krūzes. Aizgāju tur mācīties, pabeidzu skolu un ieguvu nekustamā īpašuma speciālista licenci. 2007. gada beigās atgriezos Latvijā un paliku Rīgā. Tur nodarbojos ar komerciālo nekustamo īpašumu, pārdodu biroja ēkas, tirdzniecības centrus, noliktavas. Reizēm atceros Ameriku. Pagājušajā gadā biju aizlidojis uz Sanfrancisko, nodzīvoju tur mēnesi, bet sapratu, ka tas tomēr nav mans, velk atpakaļ uz Latviju. Tur ļoti pietrūka bērnības draugu, sarunas skaipā nevar salīdzināt ar reālām tikšanās reizēm. Jūs neticēsiet, bet visvairāk skumu pēc pirts! Pēc tādas īstas, ar garu! Tur ir cita mentalitāte, citi joki, bet man patīk mūsu, dzimtie. Kas attiecas uz manu personīgo dzīvi — man ir draudzene, kopā esam jau trīs gadus, pagaidām neesam precēti un bērnu vēl nav. Es periodiski atbraucu uz Krāslavu un dzirdu: “Mēs esam no Latgales, mazas, nabadzīgas pilsētiņas, mēs nevienam ne-esam vajadzī- gi…” Cilvēki paši sevi nolaiž zemāk par zemi. Tas nav pareizi! Uzskatu, ka Krāslava dzīvē palaiž tik daudz brīnišķīgu, talantīgu cilvēku. Ineta Radeviča — visspilgtākais piemērs. Rīgā mūsu cilvēki tiek novērtēti, tur saka: Krāslava — talantu radītāja! Tā ka, krāslavieši, galvenais ir nepadoties, nenoskumt, bet iet uz savu mērķi!”
Ineta Radeviča: “Atceros, kā skraidīju, lūk, pa šo stadionu un ļāvu sev sapņot, dzīvojot tik mazā pilsētiņā, par Eiropas, pasaules čempionātiem, par pjedestāliem. Sapņi īstenojās! Un realitāte izrādījās vēl skaistāka par pašu sapni. Esmu ļoti pateicīga dzimtajai pilsētai, jo šeit viss sākās. Man kopš bērnības bija elks — Valentīna Gotovska, krāslaviete, Latvijas rekordiste tāllēkšanā un augstlēkšanā. Kad viņa brauca uz mūsu pilsētu, laimīga jau jutos, kad varēju pasēdēt uz soliņa un viņu pavērot. Tā ir cilvēka, kurš aizraujas ar sportu, pilnīgi normāla vēlme — pavērot un pakontaktēties ar tiem, kuri jau ir guvuši rezultātus šajā sfērā. Tāpēc esmu ļoti saprotoša pret tiem, kas lūdz autogrāfus, kas vēlas vienkārši pieskarties man, jo ar mani ir bijis tieši tas pats. Šeit, dzimtajā skolā, es tomēr ceru, ka pie manis skrien apkampties ne tā- pēc, ka esmu sportiste, bet gan tāpēc, ka esmu krāslaviete, šīs skolas skolniece, tāpēc, ka mani atceras. Ar ko es nodarbojos skolas laikā?
Jūs zināt, ar visu! Ar basketbolu, volejbolu, dejām… Tikai, lūk, Andrejs Vasiļjevičs manī aktiera talantu nesaskatīja, bet tā arī tur es būtu gājusi. Reizēm pati smejos: labi, ka tajā laikā meitenēm neļāva nodarboties ar brīvo cīņu. Vispār es biju visur, kur tik bija iespējams. Kāpēc aizgāju no sporta? Būt par sportisti — tas nozīmē būt par lielu egoisti, kam pielāgojas ģimene, kam par labu “strādā” visa ģimene (nav domāts ekonomiskā nozīmē). Dēls kļuva lielāks, un es sapratu, ka kopā ar viņu vajag aiziet uz dārziņu, jāparunā ar audzinātājām. Māmiņai ir jābūt klāt, nevis kaut kur Sočos. Un tad Marks (dēls) sāka prasīt brālīti vai masiņu, un arī pati pamanīju, ka sāku atskatīties uz ģimenēm, kur ir vairāki bērniņi, radās vēlēšanās lasīt žurnālus par ģimeni, nevis par sportu. Man ātri būs jau 33 gadi, jau kļūst smieklīgi pūļa priekšā iziet īsās biksītēs un krekliņā, no kura ārā spīd plika naba. Cilvēkam ir raksturīgi zaudēt savas prasmes. No sporta ir labāk aiziet agrāk nekā vēlāk. Lai atmiņā palieku kā veikla, veiksmīga sportiste. Nevēlos izdzīvot to brīdi, kad sajūti, ka kaut ko vairs nespēj paveikt, bet zini, ka vajag. Esmu sevi veltījusi ģimenei un jūtos ļoti laimīga. Jo dzīve pēc sporta tikai sākas!”
Natālija ZDANOVSKA
0 komentāru