Bezsaimnieku kaķi un suņi ir ne tikai daudzdzīvokļu māju bēda, ar šo problēmu saskārās arī pašvaldības iestāde “Veselības un sociālo pakalpojumu centrs “Dagda” un atrada interesantu risinājumu kaķu mājiņām. Tādas centra teritorijā jau ir četras, tās no citiem mērķiem nederīgiem materiāliem izgatavoja centra darbinieki un simtlatnieki. Kaķu mājiņā dzīvnieki pārlaiž aukstās naktis, vairs nelien iekšā dzīvojamās telpās.
“Dagdas novada pašvaldība savulaik noslēdza līgumu ar Rēzeknes firmu — dzīvnieku patversmi “Mežavairogi”,” stāsta centra “Dagda” vadītājs Andris Badūns. “Līgums būtībā paredz bezsaimnieku klaiņojošu neproduktīvo dzīvnieku izķeršanu un nogādāšanu patversmē. Mēs aicinājām firmas speciālistus izķert kaķus, viņi to izdarīja, kaķus sterilizēja un atveda atpakaļ. Vairs nenotiek vairošanās un kaķi sargā savu teritoriju, nelaižot šeit svešus kaķus. Līdz ar to tiem kaķiem, kas mīt mūsu teritorijā, radījām labus dzīves apstākļus. Šīs četras mājiņas ir vienīgās visā Dagdas novadā, arī visa bijušā Krāslavas rajona teritorijā un, domāju, arī visā Latgalē. Un ir tādas aizdomas, ka, izņemot Rīgu, visā Latvijā tādas ir četras.
Bet viss sākās ar to, ka mūsu vecīši visu ēdienu neapēd, ierauga kaķīti, viņiem paliek dzīvnieka žēl — vajag pabarot. Starp citu, tas nav labi, un centāmies ar to cīnīties. Ir pat pašvaldības Latvijā, kuras saistošajos noteikumos paredzējušas aizliegumu barot klaiņojošos dzīvniekus. Vai paņem un ved uz mājām, lai kļūst par tavu, jo klaiņojoša dzīvnieka barošana ir ļaunums. Ja tu esi uzsācis barot, tad dari to visu laiku un regulāri, jo citādi dzīvnieks pierod un nedabūjis vieglu maltīti, iet bojā vai kļūst agresīvs. Mums bija gadījums ar vienu sunīti, kurš neticis pie ēdiena, sāka uztvert mūsu teritoriju kā apsargājamo. Gudrs sunītis bija — uz personālu nerēja, bet apmeklētājus iekšā nelaida. Bijām izsaukuši ķērājus, bet viņi nepaspēja atbraukt. Viens no šoferiem, kurš katru dienu ved produktus, par sunīti uzzināja no noliktavas pārziņa, pieteicās paņemt šo dzīvnieku un aizveda savai mammai uz laukiem. Mēs uzreiz piezvanījām ķērājiem un sacījām, lai nebrauc.
Bet kaķīši mūsu vecīšiem patīk. Lai arī brīdinām, ka nedrīkst barot, bet ko vecam padarīsi — iziet ārā un baro. Vecam cilvēkam tā ir nepieciešamība, jo tā viņš izbauda sajūtu, ka arī pats var par kādu parūpēties, ne tikai par viņu šeit rūpējas iestādes personāls. Jā, kaķu mājiņas varēja sataisīt kā vienkāršas kastes, bet izmantojām pieejamos materiālus un sataisījām estētiski baudāmas mājiņas, kuru jumtu dekorē no koka izzāģēts kaķa siluets.”
Juris ROGA
0 komentāru