Ciemos pie Olgas Čiževskas mēs uzprasījāmies pašas. Bija vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas aiz intriģējošajiem vārdiem “Mājas virtuve”. Un kas ir šī drošā sieviete, kura nebaidījās papildināt vietējo uzņēmēju rindas šādā mums visiem nesaprotamā laikā.
Olgas darba vieta — mājīgi un ērti iekārtota virtuvīte, kā izrādījās, atsevišķā telpā blakus mūsu stāsta varones mājai. Pateicoties Eiropas projektam, ko viņai palīdzēja realizēt Nodarbinātības Valsts aģentūras Krāslavas filiāle. Šeit arī tiek ceptas tortes, pīrāgi, picas, kā arī tiek pagatavoti ēdieni, var teikt, jebkurai gaumei.
“Biržas bērns” — tā jokojoties sevi dēvē Olga. Kā izrādījās, pateicoties NVA rīkotajiem pārkvalificēšanas kursiem, viņai ir izdevies iegūt pavāra, bilances spējīga grāmatveža, friziera, kā arī dārza dizainera profesijas. Divos amatos viņa jau sevi izmēģināja — friziera un pavāra. Un principā ar visu bija apmierināta: gan savi klienti bija, gan attiecības ar kolēģiem labas. Nu ko vēl? Laikam pašizpausmes, iespējas darboties tā, kā pašai šķiet pareizi. Un kāpēc gan neizmēģināt savus spēkus, tā teikt, brīvajā lidojumā? Rūpju par bērniem ir kļuvis mazāk, un ar tām jau var tikt galā dzīvesbiedrs Svjatoslavs. Jāpiebilst, ka Olga ir arī daudzbērnu māte. Čiževsku ģimenē aug trīs dēli, no kuriem vecākajam Raimondam jau ir sešpadsmit. Manuprāt, Olgai virziens ir izvēlēts pareizais. Mīlestība, kā zināms, atnāk un aiziet, bet ēst gribas vienmēr. Paliek mazākais — piedāvāt savu mājas virtuvi tā, lai cilvēki par to būtu sajūsmā. “Neplānoju ne ar vienu konkurēt. Pagaidām nav tādi apjomi un iespēju. Savi klienti man jau ir, un par to es esmu laimīga,” saka Olga.
Sava veida grūdienu — izmēģināt savus spēkus — Olgai deva draudzene, kura strādā šūšanas fabrikā “Nemo”. Viņas rokās, pēc Olgas stāstītā, veidojas šedevri — suvenīri no atgriezumiem, kartona, pērlītēm un pat no kafijas pupiņām. Teikšu, ka tādu vienu es redzēju — kafijas koks, kas tika uzdāvināts Olgai dzimšanas dienā. Un tiešām var tikai sajūsmināties par to, uz ko ir spējīgas sievietes rokas! Līdzīgu suvenīru veikalos nesameklēsi pat ar uguni. “Cilvēki reizēm sūdzas par bezdarbību un naudas trūkumu, bet ideju taču ir tik daudz! Pietiek tikai ieiet internetā…,” prāto Olga.
Olga Čiževska — piemērs tiem, kas nosoda NVA pārkvalificēšanas kursus. Sak, ko lai iesāk tagad ar šo apliecību, kad apkārt tik daudz tādu speciālistu! Šos kursus nedrīkst zākāt tikai tādēļ, ka kursu laikā bezdarbnieki saņem stipendiju.
“Es nepieņemu vienaldzību. Cilvēks vienmēr tiecas uz kaut ko, pieliek spēkus sava mērķa īstenošanai un cīnās ar grūtībām. To es mācu arī saviem dēliem,” saka Olga.
Mūsu saruna jau virzās uz nobeigumu, kad ieskanas jautri zēnu smiekli un uz sliekšņa parādās no aukstuma sasarkušie Rimants un Martins. Un izskanēja Olgai tik ierastā frāze: “Mamma, mēs esam izsalkuši!”
“Tās arī ir manas universitātes,” lasīju es Olgas acīs. Un vēlos piebilst: un kādas! Tās iemācīja gan gatavot, gan izskaitļot debetu ar kredītu! Viņas acīs es redzēju tik mīlestības, ka atliek vien viņai novēlēt brīnišķīgu ģimenes laimi.
Valentīna SIRICA
0 komentāru