Krāslavas ģimnāzijas absolventu atceroties

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Aizvadītā gada nogalē Kanādā 97 gadu vecumā mūžībā aizgājis Krāslavas ģimnāzijas 1936. gada absolvents Pēteris Skerškāns, par kuru pilnībā var teikt ar dzejnieka vārdiem “gaisma un siltums nezūd” un viņš prata to izstarot un dot citiem.
Būdams tālu no Latvijas, no skolas, izdarīja visu, lai viņa gaisma un siltums nonāktu uz dzimto pusi, skolu.

Tālajā 1936. gadā viņi bija 22, kas absolvēja ģimnāziju, tā bija paaudze, kurai krita smaga laikagriežu nasta. Četri ebreju tautības absolventi 1941. gadā tika nošauti Krāslavas pievārtē, trīs izglābās, pametot Latviju.

Vācu okupācijas laikā Pēteris strādāja Krāslavas sakaru dienestā, kuru 1944. gadā sāka evakuēt uz Latvijas rietumiem, līdz nonāca Ventspilī. 1944. gadā tika izvests uz darba nometni pie Kenigsbergas, no turienes viņam izdevās izbēgt un kara beigās strādāja poļu DP nometnēs.

1948. gadā Pēteris izceļoja uz Angliju, strādāja smagu darbu ogļu raktuvēs. Tur prata apvienot darbu ar studijām institūtā, apgūstot elektrotehnoloģiju. 1962. gadā izceļoja uz Kanādu. darba gadi bija kā turpinājums mācībām institūtā, jo tehnoloģijas attīstījās, ik pēc 5 gadiem vajadzēja kārtot eksāmenu. Un tāpēc Pēteris, būdams Krāslavā, nepārstāja atgādināt par tālākizglītošanos un par valodu apgūšanu, kas viņam ļoti palīdzēja orientēties plašajā pasaulē. Viņš pietiekami labi pārvaldīja latviešu, poļu, krievu, vācu, angļu un arī latīņu valodas. Tas palīdzēja apgūt čehu un franču valodas, jo darba kolektīvos bija dažādu tautību pārstāvji, kuri runāja dažādās valodās. Valodu zināšanas palīdzēja divas reizes izglābties no nāves.
Pēteris kopš 90. gadiem bija viens no aktīvākajiem, kurš palīdzēja apzināt pirmskara absolventus un sakārtot skolas vēsturi. Būdams Latvijā, vienmēr pabija skolā, mēdza aiziet uz Daugavu, uz savu Skerškānu sādžu. Liela interese bija par pils ēkas likteni, par parku, palīdzēja noskaidrot faktus. Divpadsmit gadu garumā Pēteris Skerškāns skolai pasūtīja dārgas grāmatas par pasaules ekonomiku un citiem sasniegumiem, īpaši vērtīga grāmata “Nacionālā vispasaules ģeogrāfija” — gada grāmata.
Viņš bija pastāvīgs skolas jubileju svinību dalībnieks, ārzemēs dzīvojošo absolventu koordinators.

Dzīvodams citā kontinentā, Pēteris ar sirdi un dvēseli bija Latvijas dzīvē. Katrā vēstulē tika lūgta kāda avīze par Krāslavu, ko arī vienmēr sūtīja jaunības drauga dēls Aleksejs Gončarovs.

Pētera mīļākais teiciens bija: “Pagātne ir manas jaunības dienas.”

Liktenis bija atvēlējis garu mūžu, ir nostaigāti ceļi, veikti lieli darbi, kas paliks atmiņā visiem, kas šajā garajā mūžā bija līdzās, kas izjuta viņa gaišumu un sirds siltumu.

Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolas vēstures muzeja padome