Pretēji pasludinātajam veiksmes stāstam, cilvēku aizbraukšana no Latvijas pilsētām un laukiem turpinās, tas uzvēdī skumjas domas: jo mazāk cilvēku, jo mazāk iespēju valstij atdzimt. Masveidīga emigrantu atgriešanās arī nav paredzēta, un ko gan viņiem var piedāvāt valsts, kas ir iegrimusi partiju cīņās un profesionālisma trūkumā?
Eiropas Savienības bagātākajās valstīs pēdējā laikā ir strauji mainījusies attieksme pret viesstrādniekiem, kas kārtējo reizi pierāda — svešumā sūra maize. Arī mūsu galvaspilsētā iekārtoties darbā ar pienācīgu atalgojumu kļūst arvien sarežģītāk. Un šajā ne visai optimistiskajā vidē divkārt interesantāks šķiet stāsts par to, kā Rīgas pamatiedzīvotājs par patstāvīgu dzīvesvietu izvēlas…Krāslavu.
Pēdējā gada laikā ar Raimondu un Tatjanu mēs satiekamies regulāri — publiskos ar mākslu saistītos pasākumos. Man noslēpumainos svešiniekus bieži vien biju redzējis Ivana Bičkova, Andreja Gorgoca, studijas vecākā gleznotāja, kompānijā. Pavisam nesen noskaidroju, ka Tatjana ir mākslinieka, kurš otu un audeklu rokās ir ņēmis jau cienījamā vecumā, meita. Nesen, grāfa Plātera notāra kabineta prezentācijas laikā, kad Raimonds ekspozīcijas veidotājiem pasniedza vērtīgāko eksponātu — pagājušā gadsimta vācu brilles — , es nespēju pretoties kārdinājumam iepazīties. Mana iepazīšanās — jau kuro reizi! — izrādījās lieka: Raimonds uzmanīgi seko publikācijām laikrakstā “Ezerzeme”, un tāpēc arī labprāt piekrita apciemot mūs redakcijā.
Jau pēc dažiem vārdiem noskaidroju, ka simtprocentīgajam galvaspilsētas iedzīvotājam dzimtas saknes ir Latgalē, konkrētāk — Nīcgalē. Tā ka “senču aicinājums” nav tikai literāra frāze, bet gan patiesa realitāte. Tagad Raimonds Lazda atzīstas, ka agrāk pat nespēja iedomāties, ka kādreiz Rīgu nomainīs pret provinci. Man jaunais paziņa precīzi pateica: “Dieva ceļi nav izdibināmi, cilvēku — vēl jo vairāk…”
Krāslavā viņš uzmanīgi ielūkojās pirms astoņiem gadiem un tad viņam bija dubultas sajūtas. No vienas puses — pārsteidzoša ainava, pasakaina Daugavas ieleja, neierasts reljefs, senatnīgais parks un pils. No otras puses — kauns un sāpes par nolaidību pilsētiņā, kas kādreiz tika dēvēta par Latvijas Šveici. Bet kad viņa dzīvesbiedres Tatjanas bērnības un jaunības pilsēta sāka acīmredzami uzplaukt, Raimonds izjuta ne tikai patiesu prieku, bet arī velēšanos būt noderīgs un piederīgs šīm izmaiņām, kam nosaukums ir patiesa atmoda. Tā speciālistu ar augstāko izglītību ģimene pieņēma lēmumu — dzīvot Krāslavā.
Raimonds un Tatjana grib uzcelt māju Strēlnieku ielā — uz iedzimtās krāslavietes, kas ne bez prieka atgriežas mājup, senču zemes. Iekārtošanās darbā mūsu pilsētā — tā gan ir problēma. Raimondam ir pieredze firmas, kas nodarbojas ar mēbeļu restaurāciju, vadīšanā, bet iesākumā dzīvesbiedri izveidoja biedrību “Pieci airi”. No dažiem realizētajiem projektiem, kur tika piesaistīta arī Eiropas nauda, nosauksim tikai dažus. Pilsētas 90. gadadienas svinībās mēs saņēmām vēsturisku dāvanu. Filmu “Krāslava laiku lokos” skatītāji uzņēma brīnišķīgi, un tā, bez šaubām, kļūs par unikālās apdzīvotās vietas Daugavas ielejā vizītkarti. Prieku par paveikto darbu izjuta visi trīs kopā — filmas direktors Raimonds, administratore Tatjana un režisors un operators Bruno Aščuks, kurš veiksmīgi uztvēra Latgales nostūrīša vēsturiski dabisko šarmu.
Otrais jaundzimušās biedrības “Pieci airi” veikums — ceriņu skvēriņš Strēlnieku, Siena, Ādmiņu ielu krustojumā, kas jau ir kļuvis par Krāslavas iedzīvotāju iemīļotu vietiņu.
Patīkamu paziņu loks kļūst arvien plašāks: precēto pāri patīkami pārsteidz garīgā tēva Eduarda Voroņecka gudrība, Edmunda Gekiša nevaldāmā enerģija, keramiķu Pauliņu, mākslinieku Maijas Šuļgas un Ivana Bičkova radošie meklējumi…
“Pilsētas galvenā bagātība — tie ir cilvēki, bet Krāslavas atdzimšanas bums — likumsakarīgs process,” uzskata Raimonds un Tatjana.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru