(Otrā raksta turpinājums. Sākums “Ezerzemē” Nr. 97)
Ir daudz piemēru, kad ārkārtīgi veiksmīgi cilvēki nonāk depresijā un no tās glābties cenšas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, bet tas, ka viņi “dzīvē ir visu sasnieguši”, viņus padara vēl nelaimīgākus kā pirms tam. Lai cik nelaimīgi viņi ir bijuši pirms mērķa sasniegšanas, viņus gandrīz vienmēr ir atbalstījusi ticība tam, ka viņi būs laimīgāki, kad sasniegs savu mērķi. Lūk, viņi ir sasnieguši to, pēc kā tik ilgi bija tiekušies — pēkšņi noskaidrojas, ka “paradīze”, par kuru viņi tik kaislīgi sapņoja, nemaz neeksistē. Zaudējot ilūziju, ar kuru dzīvo vairums cilvēku, ka materiālā labklājība un augsts statuss sabiedrībā var kļūt par mūžīgās laimes garantiju. Viņi uzdod mokpilnu jautājumu: “Kas tālāk?” Tiklīdz viņi sāk apjaust, ka nekas no viņu pūliņiem un upuriem nenes laimi, šie cilvēki nokļūst izmisuma dzelmē, nonāk nihilisma pasaulē un samierinās ar faktu, ka it nekas nespēs viņus padarīt laimīgus. Mēģinot izkļūt no šī nepārtrauktā skumju stāvokļa, nereti šie cilvēki izvēlas alternatīvas, kas sagrauj viņu dzīvi.
Uzziņai: nihilisms (no latīņu nihil – nekas) – tā pamatā ir negatīva attieksme pret vispārpieņemtajām vērtībām, ideāliem, morāles normām, kultūru utt.
Tātad, ja materiālie labumi nenes laimi, no kurienes tad radusies šī apsēstība ar tiem? Kāpēc būt bagātiem nereti ir svarīgāk nekā rast dzīves jēgu? Kāpēc mums vienkāršāk ir pieņemt lēmumus, balstoties uz materiāliem apsvērumiem, nevis uz to, ko mums saka sirds un dvēsele? No evolūcijas viedokļa pilnīgi iespējams, ka mūsu šībrīža uzvedība ir determinēta ar notikumiem tālā pagātnē, kad cilvēki vēl bija mednieki un savācēji. Tolaik materiālo labumu, galvenokārt ēdiena, krāšana bija noteicošais faktors tam, vai cilvēki spēs izturēt kārtējo sausuma periodu vai auksto ziemo. Krājumi kļuva par cilvēka otro dabu. Tagad pat tie cilvēki, kuru materiālās labklājības nākotne ir pilnībā nodrošināta, turpina krāt un krāt materiālos labumus, kuru apjoms pamatīgi pārsniedz cilvēku vajadzības.
Uzkrājumi vairs nav izdzīvošanas līdzeklis, tie ir pārvērtušies par pašmērķi. Mēs šobrīd krājam nevis, lai dzīvotu, bet gan dzīvojam, lai krātu.
Cienījamie lasītāji!
gribu Jums ieteikt pameklēt informāciju par Pirahu cilts indiāņiem. Rakstus par viņiem pārpublicēt, t.i. padarīt jūs par pasīvajiem informācijas saņēmējiem, es nevēlos. Ja jūs ieinteresējāties un paši atradīsiet informāciju par šo cilti, tad tas jau būs otrs jūsu patstāvīgais solis.
Arī lēmumu pieņemšanas procesā un savos spriedumos mēs bieži vien ieciklējamies uz lietas materiālo pusi, nevis ieklausāmies savā sirdsbalsī. Tas izskaidrojams ar to, ka taustāmu lietu kvalitātes un kvantitātes novērtēšana ir daudz vienkāršāka. Mēs vairāk cienām to, ko var izmērīt ( materiālo bagātību un prestižu), nekā to, ko izmērīt nevar (emocijas un jēgu).
Mūsu materializētajā pasaulē mēs pakļaujamies visam materiālajam. Bagātniekus pielūdz tāpēc, ka viņiem ir labklājība, bet īpašuma vērtība kļūst par piemērotu personīgo vērtību mērauklu. Zinātniskajā vidē publikāciju skaits tiek uzskatīts par galveno kritēriju karjeras izaugsmē. Mēs vērtējam, vai nedēļa/ diena bijusi veiksmīga pēc tā, cik daudz darba ir izdevies paveikt un cik produktīvi tas izdarīts. Kā savā grāmatā “Dzen un māksla pelnīt dzīvei” raksta Lorens G. Boldts: “sabiedrība mums nepārtraukti iegalvo, ka sveramas ir tikai lietas, un vērā jāņem tikai tas, ko var saskaitīt. Mājas vērtību naudas izteiksmē aprēķināt var, bet mūsu jūtas, kas rodas pret māju — nevar. Šekspīra “Hamlets” grāmatu veikalā var maksāt 10 eiro, bet ko tas nozīmē mums — tas nav izmērāms, to aprēķināt nav iespējams.
Uzziņai: Lorenss Boldts — amerikāņu rakstnieks un treneris, darbojas populārās psiholoģijas žanrā, entuziasma pilns budisma un daoisma psiholoģijas tehniku ieviesējs Rietumu pasaulē.
Manos treniņos ir vingrinājums “Vērtība un izmaksas. Izmaksas un vērtība”. Programmā tam veltu 20 minūtes. Un vienmēr tas ievelkas divreiz, pat trīsreiz ilgāk. Tas man liek domāt, ka visi bez izņēmuma meklē patiesu laimi un harmoniju. Un mēs, balstoties uz grāmatu “Iemācies būt laimīgs.”, jau saprotam, ka laime nav ārpasaulē, bet gan cilvēka iekšējā pasaulē.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Irina JAPIŅA, praktizējošs psihologs, Mg. psy, York University doktors
0 komentāru