Tā laika notikumus atceros labi — biju jauns, ļoti asi reaģēju uz katru netaisnību. Apziņa, ka mana valsts ir apdraudēta, atmeta visus racionālos saprāta argumentus. Tas, ka var draudēt reālas briesmas, ka nav ne reāla bruņojuma, ne arī prasmju un iemaņu cīnīties pret labi apmācītu un bruņotu pretinieku, nelikās kaut kas sevišķs.
1991.gada janvāris. Bija sajūta, ka neesi viens, ka esi daļa no saliedēta, milzīga kolektīva, kam ir kopīgs mērķis – nosargāt, nepieļaut, pastāvēt uz savu. Un nieks, ka auksti — deg ugunskuri. Tagad nekādi nevaru atcerēties, kad īsti tie parādījās, kas tos iekūra. Nieks, ka neatceries, kad pēdējo reizi esi ēdis — pie katra ugunskura ir laipni cilvēki, tikpat norūpējušies, taču arī tikpat apņēmības pilni. Cilvēki, ar kuriem mani vieno kopējas rūpes, aukstā nakts un ugunskurs. Cilvēki, kuri piedāvā tēju un sviestmaizi katram, kas apsēžas blakus, apmaiņā pret gatavību piedalīties, būt blakus un gaidīt rītu, lai kāds tas būtu.
Atceros, kā aizgūtnēm lasījām steigā iespiestās karsto ziņu lapiņas, klausījāmies skopās, tomēr optimistiskās radio ziņas, runājām par nākotni, notikumiem Lietuvā, Krievijā, ģimenēm un ko tik visu vēl ne. Satraukums, cerība, spīts, bet ne bailes. Tik daudz cilvēku, kuriem nav vienalga!
Un atceros rītu, kurš atnesa labo vēsti — mēs bijām uzvarējuši! Tieši mēs, nevis es vai mans kursabiedrs. Kopš tā laika tik grandiozu uzvaras sajūtu es neesmu piedzīvojis.
Rihards MISJUNS, Krāslavas Valsts ģimnāzijas 8.a klases skolēns
0 komentāru