Tie Krāslavas sv. Ludvika Romas katoļu draudzes ticīgie, kuri Pasaules misiju svētdienas, 20. oktobra, pievakarē kuplā skaitā ieradās savā dievnamā, domāju, nebija vīlušies. Iepriekš izsludinātās lietuviešu katoļu garīdz- nieka un dzejnieka Jona Mačuļa — Mairoņa (1862 – 1932) 150. gadadienai veltītās izstādes atklāšana izvērtās, varētu pat teikt, par grandiozu pasākumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā piedalījās Lietuvas Republikas vēstnieks Latvijā Ričards Degutis, Kupišķu draudzes (Panevēžas rajons) prāvests Rimantas Gudelis un vismaz pusotrs simts svētceļnieku no kaimiņu zemes, kas bija ieradušies trīs lielos un vienā mikroautobusā. Viņu vidū arī jauktais koris no Viļņas sv. Kazimira draudzes.
Ar izstādes ekspozīciju vienpadsmit stendos varēja iepazīties jau iepriekš, sākot no sestdienas rīta. Arī atklāšanas dienā tās apskate izraisīja lielu interesi. Piemēram, Krāslavas lietuviete Biruta Stivriņa ieradās baznīcā krietnu laiku pirms pasākuma oficiālā sākuma, lai pārrakstītu garīdznieka rokrakstā ievietoto dziesmas fragmentu “Kur Šešupe traucas” ar Mairoņa dzejas vārdiem. To viņai bērnībā esot dziedājusi māmiņa, jo tajā tiekot minēts Birutas vārds. Melodija esot palikusi atmiņā, bet vārdi aizmirsušies. Nu tagad varēšot atjaunot vismaz pirmo divu pantiņu saturu.
Pasākumu atklāja Krāslavas draudzes prāvests Eduards Voroņeckis. Viņš īsumā pastāstīja par draudzes vēsturi, dievnama sakrālajiem dārgumiem, sv. Donata relikvijām un mocekļa godināšanas tradīcijām. Šīs ziņas bija vērtīgas ne tikai ciemiņiem, bet arī daļai par baznīcas vēsturi mazāk informētiem vietējiem cilvēkiem.
Vēstnieks R. Degutis savā uzrunā pateicās klātesošajiem par piedalīšanos pasākumā, bet prāvestam E. Voroņeckim — par izstādes organizēšanu. Diplomāts uzsvēra priestera un dzejnieka Mairoņa milzīgo lomu Lietuvas vēsturē un pastāstīja, ka šī izstāde esot apceļojusi vairākas valstis. No vēstnieka un priestera Rimanta stāstījuma, arī no izstādē gūtās informācijas mēs uzzinājām, ka nākamais lietuviešu nacionālās atdzimšanas dzejnieks, katoļu garīdznieks, teoloģijas doktors un profesors Jons Mačulis – Maironis ir dzimis īsi pirms 1863. gadā notikušās Lietuvas un Polijas sacelšanās pret Krievijas impēriju. Uzsverot, kāds sakars Lietuvai un Maironim ir ar Krāslavu, tēvs Rimantas pastāstīja, ka šogad Lietuva atzīmē 150. gadadienu kopš poļu nemieriem, un visuviet pasākumos tiek minēta Krāslava kā vistālākā Austrumos esošā šīs pretošanās vieta. Mūs vienojot arī svētais moceklis Donats un tie svētie, kuru relikvijas pāvests tālajā nemierpilnajā laikā atļāva atvest no Romas uz Latviju, Lietuvu un Poliju, jo toreiz tika uzskatīts, ka šie mocekļi spēšot aizsargāt lielo kņazisti no invāzijas.
Jons Mačulis mācījās Kauņas ģimnāzijā, pēc tam, no 1884. gada, Zemaišu Garīgajā seminārā Kauņā, kur sākās nākamā dzejnieka Mairoņa daiļrades ceļš. Beidzot semināru, apdāvināto jaunieti viņa pasniedzēji novērtēja kā professor natus — dzimis būt par profesoru. Tāpēc Jons Mačulis devās turpināt augstākās teoloģijas studijas Romas katoļu Garīgajā akadēmijā Pēterburgā (1888 – 1892). Tur viņš kļuva par lietuviešu klēriķu neformālās nacionālās grupas līderi, turpināja rakstīt dzejoļus, kuros izteica tēvzemes mīlestības emocijas. Publicēja tos nelegālajā lietuviešu katoļu presē ar pseidonīmu Maironis (biogrāfi saista to ar dzimtās vietas vietvārdiem — Mairoņu, Maironišķu ciemu nosaukumiem).
1891. gadā Jons Mačulis tika iesvētīts par priesteri. Akadēmiju beidza ar teoloģijas maģistra grādu. Pēc tam divus gadus bija pasniedzējs Zemaišu Garīgajā seminārā, bet no 1894. gada uz 15 gadiem kļuva par Pēterburgas katoļu Garīgās akadēmijas profesoru. 1903. gadā ieguva teoloģijas doktora grādu, tika novērtēts kā nopietns teologs. Kāpa pa Baznīcas karjeras kāpnēm.
Kā savā uzrunā atzīmēja prāvests E. Voroņeckis, J. Mačuļa – Mairoņa semināra studiju biedri un vēlāk arī audzēkņi Pēterburgā tolaik bija daudzi Latvijas nākamie priesteri, tostarp mūsu novadnieks Konstantīns Butkevičs, vairāki bīskapi — Sloskāns, Urbšs, Vaivods u. c. Sabiedriskajai un kultūras dzīvei Lietuvā kļūstot brīvākai, 1909. gadā Maironis apmetās uz dzīvi Kauņā, kļuva par Zemaišu Garīgā semināra rektoru, pacēla to līdz akadēmiskam līmenim. Visus šos gadus turpināja intensīvi rakstīt, aktīvi piedalījās lietuviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Kad tika nodibināta Lietuvas Republika, Maironis ar entuziasmu sveica neatkarību ar dzejas vārdiem “Neatkarību atgūstot”, sāpīgi pārdzīvoja Viļņas okupāciju, nežēloja kritiku satīrās, poēmā “Mūsu bēdas”. Viņš vien-laikus arī aktīvi piedalījās valsts veidošanā, vispirms jau radot Lietuvas universitāti, piedalījās tās Teoloģijas fakultātes dibināšanā. Kopš 1922. gada līdz dzīves beigām strādāja par šīs fakultātes Morālās teoloģijas katedras vadītāju.
Lietuviešu kultūras dzīvē Maironis tika cienīts kā klasiķis. 1926. – 1930. gadā par saviem līdzekļiem izdeva “Rakstus” piecos sējumos, kuri aptvēra lielāko viņa daiļrades daļu.
Maironis miris 1932. gada vasarā Kauņā, apglabāts Katedras kriptā. Mairoņa mājā 1936. gadā tika nodibināts muzejs kas vēlāk nosaukts par Mairoņa Lietuviešu literatūras muzeju.
Pasākumā Krāslavas baznīcā brīnišķīgu koncertu sniedza jauktais koris no Viļņas, kur skanēja dziesmas arī ar Mairoņa dzeju. Bet divus latviešu valodā atdzejotus viņa vārsmotos daiļdarbus izjusti nolasīja Inga Kavinska.
Pēc koncerta domes deputāts Jāzeps Dobkevičs īsi pastāstīja par lietuviešu un krāslaviešu kopējiem projektiem, kultūras sakariem un pasniedza piemiņas dāvanu vēstniekam R. Degutim. Savukārt tēvs Rimantas uzdāvināja mūsu draudzes prāvestam 10 tūkstošus komunikantu (nekonsekrētu hostiju) ar vēlējumu, lai Krāslavas katoļiem Dievmaizes pietiktu līdz Ziemassvētkiem.
Noslēgumā siltus pateicības vārdus korim, ciemiņiem no Lietuvas un visiem pasākuma dalībniekiem izteica pr. E. Voroņeckis.
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru