Neķītriem vai lamu vārdiem aprakstītas tilta margas, rupjības uz atkritumu konteineriem un citviet ir daudzu pilsētu ikdiena, tostarp arī Krāslavā ir šī problēma.
Pensionāri nereti šos nedarbus vienkārši noraksta uz jauniešiem, bet man ir jautājums — kurš gan viņus tādus ir izaudzinājis? Teiksiet: “Paši izauguši, iela audzinājusi! Kad mēs augām, nekas tāds nenotika!” Varbūt, bet kur tad šodien palikusi vecāku un vecvecāku pienākumu pildīšana? Personīgi pazīstu desmitiem bērnu un jauniešu, kuri nevairās pastaigāties pa pilsētas ielām, bet nezin kāpēc šķietami visvarenā iela pret viņiem bezspēcīga.
“Audzinošās” ielas nevarības noslēpums būtībā vienkāršs — darbā aizņemtie mamma un tētis tomēr ik dienu atrod kādu minūti laika, lai to veltītu saviem bērniem, vecmāmiņa un vectētiņš nevis akli izdabā visām mazbērnu vēlmēm, bet mudina palīdzēt kaut vai mazdārziņā un palutina ar kādu našķi par čaklumu un uzcītību. Mācīt dzīves prasmes — tas gan ir krietni grūtāk nekā kādu brīdi paucināt un tik dāvināt mantu pēc mantas, lai bērniņš patēlo lielo mīlestību. Ka tās vietā pamazām iezogas vienaldzība un vēsums, aizņemtie un dāsnie pieaugušie pamana vien tad, kad vairs netiek galā ar savu lutekli.
Ar to gribu akcentēt, ka par atsevišķu huligānu izdarībām nedrīkst zākāt visu jaunatni, tāpat kā nevar apvainot visus strādājošos un pensijas vecuma ļaudis, ka viņi nav pienācīgi audzinājuši savas atvases, jo bijuši pārāk aizņemti ar sevi. Taču ko noteikti var un vajag prasīt pieaugušajiem — kāpēc šādi uzraksti var izdaiļot pilsētu dienām, mēnešiem un citviet arī gadiem? Tāds iespaids, ka mums nav ne sētnieku, ne atkritumu izvedēju, ne šoferu, ne citu cilvēku, kuri šad tad pastaigātos kājām, neviena, kurš varētu informēt atbildīgās iestādes par nepieciešamību novērst to vai citu nekārtību.
Juris ROGA
0 komentāru