Pašreizējā valsts politika, kas paredz vienlīdzīgus apstākļus kā mazām, tā arī lielām zemnieku saimniecībām, šķiet, ir virzīta uz lielo fermeru atbalstīšanu. Vēl pagājušajā gadā zemkopības ministre Laimdota Straujuma paziņoja, ka zemnieku saimniecību skaits Latvijā ar laiku samazināsies uz pusi, uzsverot, ka nākotne ir spēcīgām saimniecībām.
Izdzīsim no pagastiem pēdējo darba spēku, kas vēl kaut kur ir aizkavējies – tieši tā vidējo un mazo zemnieku saimniecību, kuru visvairāk ir reģionos un īpaši Latgalē, īpašnieki uztvēra ministres vārdus. Lai arī turpmāk mūsu jaunieši apstrādā Īrijas laukus, vāc Holandes un Anglijas zemenes… Izskatās, ka valsts ierēdņu teiktais nesaskan ar darbiem un turpinās nebeidzams apļa skrējiens…
Ņina Kovaļevska (attēlā), Indras pagasta iedzīvotāja:
– Jau vairāk nekā divdesmit gadu nodarbojos ar piena ražošanu, un esmu mazās zemnieku saimniecības pārstāvis. Uzskatu sevi par veiksmīgu zemnieku, jo savā laikā par Eiropas līdzekļiem izdevās aprīkot piena māju un atrisināt citas problēmas. Vēlme strādāt ir, bet optimisma, jāatzīst, kļūst mazāk un mazāk.
Izdevumi saimniecības uzturēšanai pieaug straujā tempā, ko diemžēl nevar teikt par piena iepirkuma cenu. Cena par dīzeļdegvielu šobrīd, kā zināms, ir sasniegusi gandrīz Ls 1 par litru. Es nezinu, kā mūsu zemnieks varētu izdzīvot bez Eiropas subsīdijām, kaut arī tās nevar salīdzināt ar citām valstīm.
Ar šī gada jūliju jau tā augstās piena kvalitātes prasības tika paaugstinātas, bet lielākās galvassāpes rada pārdošanas kvotas. Iegādāties lieku brūnaļu tagad nav iespējams, pat ja ir liela vēlēšanās, jo par piena realizāciju, kas pārsniedz kvotas, zemniekam ir jāmaksā sods.
Runājot par piensaimniecības attīstību, bieži kā piemēru min Poliju. Un ir skaidrs kāpēc. Šīs valsts valdība, pirmkārt, ir spējusi aizstāvēt savu zemnieku intereses Eiropas līmenī. Otrkārt, tur tiek izmantota pārdomāta nodokļu sistēma. Ma- zās zemnieku saimniecības, cik man zināms, maksā tikai divus nodokļus – par zemi un nekustamo īpašumu. Vārdu sakot, valdība atbalsta mazos fermerus, bet mūsu sistēmā – mazās saimniecības ir uz izdzīvošanas robežas.
Nekautrēšos būt vecmodīga, pieminot kolhozu laikus. Liellopu ganāmpulki bija tik lieli, ka, var teikt, ābolam nebija vietas, kur nokrist. Bet paskatieties šodien. Uz ielas, kur es dzīvoju, ir desmit “līvānu” mājas, bet tikai trīs saimnieki, no kuriem divi ir pensionāri, tur govis.
Es teiktu, ka ciemati mūsdienās ne tikai noveco, bet – izmirst. Par to liecina lauku skolu apvienošanas un likvidācijas process. Valsts ierēdņi nomaina viens otru, izvirzot jaunas stratēģijas, bet diemžēl viņi nesaprot, ka par zemnieku nevar kļūt vienā mirklī. Īstam zemniekam ir jāuzaug savā zemē, pārņemot savu vecāku pieredzi, un tas ir ilgstošs process.
Sagatavoja Valentīna SIRICA
0 komentāru