Tikšanās reizē mēs uzreiz atpazinām viens otru, kaut arī no tikšanās brīža ir pagājuši aptuveni astoņi gadi, kad zinātkārs puišelis apmeklēja manu fotopulciņu. Un kā gan es varēju aizmirst: Imants Čerpinskis bija bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” audzēknis, par kuru es vairākkārt esmu stāstījis lasītājiem. Vēl vairāk – atceros viņa fotogrāfijas, kas bija godalgotas konkursos. Par jaunieša laimīgo likteni man pastāstīja Dieva dotā audzinātāja Valentīna Stabulniece un solīja noorganizēt tikšanos ar Iman-tu septembrī. Šoreiz viņš no Norvēģijas atlidoja uz Krāslavu uz pāris dienām, bet, neskatoties uz to, veltīja laiku arī sarunai ar mani. Bet visu pēc kārtas.
…Viņam bija divpadsmit gadi, kad ar brāļiem nokļuva patversmē. Atzinās godīgi: “Šeit bija labāk nekā bija ģimenē, bet vecākus aizvietoja audzinātāji Aleksandrs Smirnovs un Valentīna Stabulniece. Man iegalvoja, ka jāmācās, jāstrādā un jākļūst par cilvēku. Tad arī dzīvē viss nokārtosies.” Pabeidzu mācības pamatskolā, saņēmu atslēdznieka diplomu Dagdā. Kad nosvinēju astoņpadsmit, devos uz Rīgu. Kā ierindas strādnieks strādāju dažādās celtniecības firmās, dzīvošanai pietika, bet gribējās ko vairāk. Un tā pat kā vairāki vienaudži devos peļņā uz ārzemēm. Norvēģijā sāku strādāt verga darbu siltumnīcās, vēlāk strādāju liellopu fermā.” Un tikai pirms trim gadiem paveicās iekārtoties celtniecības firmā, kur viņš ātri tika novērtēts un iecelts par brigadieri. Kā saka Imants, tagad viņš, ja salīdzina ar atalgojumu Latvijā, saņem “prezidenta” algu — divus ar pusi tūk- stošus latu. Labi apsverot iespējas, paņēma kredītā 2,5 miljonus norvēģu kronu, par kurām jūras krastā iekārtoja dzīvesvietu teicamā sešu ģimeņu kotedžā. Arī mēbeles jau ir iegādātas, atlika nopirkt tikai aizkarus un traukus. Oktobrī iebrauks jaunajā dzīvesvietā, tāpēc arī atlidoja pēc saderinātās un dēliņa. Līdz tam Liene divreiz ciemojās Norvēģijā, Fognas sala viņai nevis vienkārši iepatikās, bet sajūsmināja. Pasaka kļuva par īstenību…
Ar simpātisko krāslavieti Imants iepazinās pirms pāris gadiem draugu kompānijā. Ro- mantiskā tikšanās notika viesu namā. Pēc mēneša sadūšojās un nosūtīja biklu sms un saņēma negaidītu atbildi: “Un kāpēc klusēji agrāk?” Piecus mēnešus notika tikai sarakste, tikai sestajā Imants uzdrošinājās piezvanīt. Un beidzot liktenīgā tikšanās 2011.gada 19.jūlijā. Liene sagaidīja Imantu Rīgā. Aizbrauca līdz jūrai Dzintaros, kur viļņu šalkoņā viņš pasniedza viņai dāvanu — smaržas “Dolce&Gabbana”. Mēnesi ilgā atvaļinājuma laikā Krāslavā satikās katru dienu. Neaizmirstamā Līgo nakts upes krastā, braucieni uz Rīgu un Daugavpili, izbraucieni draugu kompānijā… Daudzus vakarus pavadīja pie Daugavas, kur Imants nopirka zemes gabalu. Kā brīnišķīgs sapnis vasaras naktī aizlidoja tās dienas, sarunāja tikties septembrī — drauga Vladimira kāzās pie ainaviskā Lejas ezera. Un vēl desmit laimīgas dienas, kad viņi pilnīgi saprata, ka ir atraduši viens otru. Vienu reizi un uz mūžu. Tad piedzima dēlēns Alekss.
Tagad visas domas par jauno dzīvesvietu. Un zinot, cik sarežģīti jaunajām ģimenēm uzsākt kopīgu dzīvi dzimtenē, es gandrīz vai neticēju tam, ko stāstīja laimīgais Imants. Savu automašīnu šeit viņš jau pārdeva, lai nopirktu jaunu Norvēģijā. Bankas kredīta ikmēneša iemaksa tūkstoš latu apmērā viņu nemaz neuztrauc — viņš ir pilnībā gatavs uzturēt ģimeni. Dēlēns apmeklēs bērnudārzu Norvēģijā, tad ies skolā… Imants pārzina angļu valodu, Liene svešvalodu apguva, mācoties ģimnāzijā. Viņi aizbrauc uz Skandināvu valsti ar pilnīgu pārliecību, un vēl sapņo par savu biznesu, kas pilnīgi iespējams.
Lūk, ko saka Imants: “Norvēģijā nemaz nejūtos svešs. Tur cilvēki labvēlīgi noskaņoti, laipni, kad satiekas, vienmēr uzsmaida viens otram. Mūsu pilsētā dzīvo 76 tautības. Protams, uzradusies apgādājamo kategorija — arābi un afrikāņi, kuri dzīvo tikai no pabalstiem, bet Norvēģijā tagad tiek veikti stingri pasākumi sociālā budžeta samazināšanai. Tāpēc strādājošajam cilvēkam — gods un slava. Mana alga ar katru gadu palielinās, un es pilnīgi esmu pārliecināts par savu rītdienu. Brālis Edgars arī pārvācās uz šo pārtikušo valsti. Jānis vēl apgūst specialitāti Jaunaglonā. Ceru, ka mums trijiem Norvēģija kļūs par otrajām mājām. Tik nesaprotu vienu: kāpēc Latvija tā neciena jaunos darbiniekus? Savus vienaudžus Krāslavā neapskaužu: vieni ar nabadzīgām algām tik tikko “savelk galus kopā”, bet citi no bezizejas vienkārši nodzeras… Toties man paveicās!”
Liene neslēpj savu laimi: “Iemīlējos. Imants patika visiem radiniekiem — strādīgs, labsirdīgs, dzīvespriecīgs. Darīja visu par labu ģimenei, un tagad aizved uz pasaku jūras krastā. Bet tas taču liels prieks — iekārtoties jaunā eirodzīvoklī. Bet pēc gada vai diviem noteikti aicināsim draugus uz kāzam. Žēl tikai Krāslavā atstāt mīluli — špicu Ramzesu, jo viņš ir mīļotā dāvana pilngadības svētkos…”
Jaunības gados vienmēr gribas visu un uzreiz, kas patiesībā nav iespējams. Bet Imantam, lūk, brīnišķīgas iespējas piedāvāja sveša valsts Norvēģija, kas pasaules laimīgāko valstu reitingā ir ierindojusies otrajā vietā, valsts, kur katru strādīgu cilvēku redz kā augstāko vērtību. Šķiroties jaunais cilvēks man pateica šādus vārdus: “Sapņoju nopirkt profesionālu kameru, lai turpinātu aizraušanos ar fotogrāfiju.”
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru