Kā jau solījām, šajā numurā saruna ar Dagdas mākslas skolas absolventi Jūliju Utāni, kurai nesen noslēdzās zīmējumu un gleznu personālizstāde Konstantinovas pagasta tautas bibliotēkā.
Meitenes dzimtā puse ir Konstantinova, bērnībā viņa apmeklēja Dagdas pirmskolas izglītības iestādi, pēc tam uzsāka mācības Dagdas vidusskolā. Pēc Jūlijas pašas vārdiem, mācības skolā padodas viegli, izņemot matemātiku — priekšmets, kurā nākas piestrādāt cītīgāk. Paralēli skolai, viņa apmeklēja Dagdas mākslas skolu, kur apguva vizuāli plastikās mākslas priekšmetus — gleznošanu, zīmēšanu, kompozīciju un darbu materiālā. Šobrīd meitenes galvenais uzdevums ir gūt labas sekmes mācībās, jo vidusskolas absolvēšanas diena ir tikai šķietami tālu — jauniete mācās 11. klasē un pāris gadi paskries nemanot.
”Mākslas skolai kopumā ir atdoti pieci gadi, kas man paskrēja ļoti ātri,” stāsta Jūlija. “Sāku mācīties, būdama vispārizglītojošās skolas 4. klases skolniece, bet pabeidzu, kad mācījos 8. klasē. Gribēju uzsākt mācības agrāk, bet vecāki atturēja, lai gan draudzenes uz mākslas skolu aizgāja vismaz pāris gadus agrāk. Pat nezinu kāpēc viņi vienmēr sacīja, lai es vēl pagaidu, varbūt uztraucās, ka netikšu ar visu galā. Bet priekšmetu apguve mākslas skolā man nesagādāja nekādas grūtības, jo es zīmēju kopš agras bērnības. Atceros, pirmo savā dzīvē uzzīmēju tieši tēti — viņš ir šoferis. Tajā zīmējumā nebija ne mašīnas, ne kā cita — vienkārši tētis. Pēc tam sāku zīmēt dažādu tehniku, dzīvniekus, cilvēkus. Mammai palūdzu, lai uzzīmē man princesi, pēc tam es to pārzīmēju un izkrāsoju.”
Jūlija neuzskata, ka mākslas skola savulaik viņai būtu bijis papildus slogs skolai, jo zīmēšana un gleznošana meitenei sagādāja lielu prieku un visu padarīja mākslas skolā, bet mājās darbu ņēma tikai tad, ja nekādi vairs nevarējusi paspēt. Visvairāk viņai patika strādāt ar otiņu, patika gleznošana un klusā daba. Bet atzīst, ka bija daži ļoti interesanti darbi arī kompozīcijā. Pēc mākslas skolas absolvēšanas Jūlija turpināja zīmēt mājās un uz šo brīdi tapis daudz jaunu darbu. Daudzi glabājas mājās, daži pie vecmāmiņas, daži tika dāvināti vai arī zīmēti un gleznoti dāvināšanai pēc radinieku lūguma.
Izstādē darbu gan nebija daudz, bet laikam jau tas bija pareizi darīts, jo nelielā pagasta bibliotēka nevar lepoties ar plašām telpām, lai tajās varētu izvietot lielu izstādi. Starp tiem bija daži jauni darbi, daži agrāk tapuši un pāris eksāmena darbi, vienā no tiem apvienotas pat trīs tehnikas. Meitene pati atlasīja darbus izstādei un parūpējās, lai tematika būtu dažāda. Te gan vilks mēnesnīcā, kuru uzzīmējusi pērnruden, kad jutās nomākta un noskaņojums bija slikts, gan skolas laikam veltīta bilde spilgtās krāsās, gan lauksaimnieciska tematika, gan nedaudz abstrakcijas. Visu neuzskaitīšu ja kāds neaizgāja apskatīt, tad atliek vien just līdzi. Stāstot par izstādi, Jūlija nedzīvo mākoņos un ir visai kritiska — lūk, tur tas nav izdevies, bet šeit tas bija jāzīmē savādāk, nepadodas portreti, vajag piestrādāt. Starp citu, meitene aizraujas arī ar pērļošanu (lielākoties rotaslietu izgatavošanu) un origami, kas viņai patīk vairāk par pērļošanu, bet no šiem darbiem izstādē nekas nebija apskatāms.
“Kādreiz es sapņoju par ārstes profesiju, bet nu esmu sapratusi, ka savu nākotni gribu saistīt ar mākslas jomu”, turpina sarunbiedre. “Mani aizrauj mode, es daudz zīmēju cilvēku siluetus, apģērbu. Agrāk zīmēšana bija vienkārši hobijs, bet tagad es tajā saskatu savu nākotnes profesiju.”
Jūlijai ir piecus gadus jaunāka māsa Evija, kura mācās 6. klasē un apmeklē arī Dagdas mūzikas skolu. Jaunākā māsa spēlē akordeonu, klavieres un sāk aizrauties ar ģitāru, tomēr visvairāk mīl tieši akordeonu. Evija popularitātē varbūt pat pārspēj vecāko māsu, jo tautas nama pasākumos spēlē mūzikas instrumentus uz skatuves daudzu cilvēku acu priekšā. Jūlija, savukārt, priecājas, ka nav nekādu problēmu apskaņot kādus ģimenes svētkus, piemēram, dzimšanas vai vārda dienu. Māsiņa vienmēr uzspēlēs kādu jauku meldiņu.
Jūlija: “Tiesa, vismīļākie man ir līgosvētki, kad ciemos sabrauc viesi un vecmāmiņa Zinaīda sien Jāņu sieru. Līgo svinam pie viņas, mani sajūsmina ugunskurs, pie kura varu pavadīt visu nakti. Ja vēl māsīcas atbrauc, mums vispār iet jautri.”
Jūlija un Evija dzīvo daudzdzīvokļu mājā, taču šīs neērtības netraucē meiteņu vecākiem uzturēt prāvu saimniecību, audzēt liellopus un graudaugus. Līdz ar to māsām vasarā nākas daudz strādāt lauku darbos. Jūlija lepojas ne tikai ar prasmēm mākslas jomā, bet arī ar to, ka apguvusi ikdienā nepieciešamas prasmes, piemēram, viņa māk pati izslaukt govi. Tagad gan saimniecība ir slaucamais aparāts, bet tehnika ir tehnika un kas zina, kurā brīdī ievajadzēsies vienkāršas prasmes.
“Kad es biju maziņa, pati rāvos mammai palīgā un tā iemācījos gan govi slaukt, gan citus lauku darbus,” atceras meitene. ”Vienīgi pie siena sagatavošanas vecāki mūs nelaiž.”
Lai gan ģimene dzīvo vietā, kur mobilais telefons strādā vien noteiktās vietās, mājās tomēr ir internets. Jūlija apgalvo, ka viņa nav atkarīga no mūsdienu tehnoloģijām un internetu lieto saprātīgi — pirmām kārtām skolas vajadzībām, kā arī apmeklē sociālo portālu tīklus, lasa ziņas un skatās arī televīzijas pārraides. Jauniete atzīst, ka viņai nesagādā prieku lasīt obligāto literatūru, tomēr lasa gan. Sevišķi viņai patīk fantastika, piemēram, Patrika Nesa grāmatas.
Juris ROGA
Juris ROGA
0 komentāru