Bērns savā pirmajā dzīvības gadā tiek kristīts. 3. – 4. klasē vai nedaudz vēlāk viņš gatavojas pirmajai Svētajai Komūnijai un Iestiprināšanas sakramentam. Viņš ar tīru sirdsapziņu iepazīst Dievu, mācās ticēt un pildīt Dieva baušļus. Bijuši gadījumi, kad bērni atveda uz baznīcu savus vecākus.
Laiks rit, un visas zināšanas aizmirstas, pusaudzis nokļūst jaunas dzīves virpulī. Vecāki, rūpējoties par sava mīluļa vispusīgu attīstību, pieraksta viņu dažādās skolās, pulciņos, sekcijās. Visur jāpaspēj, tas prasa daudz spēka, enerģijas, laika. sākas cita dzīve, kurā diemžēl Dievam tiek atvēlēta ne jau pirmā vieta. Kā lai visu paspēj, kur lai rod spēku? Bet tieši Kungā mēs smeļamies darbaspējas, tuvākmīlestību, savu ticību. Kristīgās ētikas stundas notiek tikai sākumskolā. Pārejot uz pamatskolu, fakultatīvajām nodarbībām neatliek laika un nav jau arī vajadzības. “Mēs visu zinām,” saka piektās klases skolēni. Taču zināšanu, informācijas, kā izrādās, nepietiek.
Austrijā (tā ir katoļticīga zeme) bērnu sagatavošana sakramentu pieņemšanai notiek citādi — ticības mācības stundas ir visās vispārizglītojošās skolas klasēs. Ir mācību grāmatas un darba burtnīcas, ko skolēni izmanto nodarbībās. Cilvēki satiekoties sveicina viens otru ar vārdiem “Gruss Gott” (“Sveic Dievs”). Pēc Euharistijas sakramenta pieņemšanas bērni Iestiprināšanai gatavojas divus gadus. Šajā laikā viņi krāj savus labos darbus, kurus prezentē visas draudzes priekšā savā baznīcā;
nodarbojas ar labdarību. Šis ir visatbildīgākais laiks, kad pusaudži parāda sevi žēlsirdības darbos. Tā ir prakse pasniedzēju vadībā, kam pievienojas arī vecāki. Ar labdarību Austrijā nodarbojas gan pensionāri, gan veselas ģimenes, un šis darbs tiek uzskatīts par goda lietu.
Dievu vajag iepazīt visu dzīvi!
Jevģēnija SERGEJENKO, skolotāja
0 komentāru