Tajā laikā, kad mūsu valdība lielījās ar ekonomikas rekordlielu pieaugumu Ei-ropā 2012. ga-dā — IKP 5,6 procenti, bruka viens no iekšzemes me-talurģiskās rūpniecības gigantiem AS “Liepājas Metalurgs”. Tas ir viens no vērtīgākajiem valsts nodokļu maksātājiem: pagājušajā gadā AS “Liepājas Metalurgs” nodokļu veidā Valsts Kasē ir iemaksājis 9,4 milj.latu.
Šī uzņēmuma darbība dotajā brīdī ir apturēta, jo tas ir uz bankrota robežas.
Par uzņēmuma situāciju “augšās” sāka interesēties tikai pēc tam, kad vienā no Saeimas komisijas sēdēm izsaknēja, ka visi “augošie” maksājumi par “zaļo” enerģiju AS “Liepājas Metalurgs” var novest līdz bankrotam. Droši vien ir nepieciešams precizēt, ka “zaļās” enerģijas izmantošana ir ES iniciatīva, kas reglamentē ekoloģiski tīras enerģijas iepirkumu kopā ar alternatīvo avotu izmantošanu, kas, kā zināms, ir novedusi mūs līdz būtiskam elektroenerģijas cenu pieaugumam.
Martā kompānija Ernst & Young Baltik veica uzņēmumā padziļinātu audita pārbaudi, kurā tika noskaidrots, ka 2012.gadā atšķirība starp vidējo pārdošanas cenu un izejvielu izmaksu samazinājās līdz Ls 27 par tonnu. Tas nozīmē, ka faktiski uzņēmums realizē produkciju zemāk par pašizmaksu. Kā arī uzņēmumam nav klientu, kas ar to noslēguši ilglaicīgus līgumus, kas savukārt apdraud uzņēmuma stabilitāti mainīgā tirgus apstākļos. Pēc audita var secināt, ka AS “Liepājas Metalurgs” ir likviditātes problēmas un ir tuvu maksātnespējai. Piebildīšu, ka ar vārdu “likviditāte” tiek saprasta aizņēmēja spēja savlaicīgi pildīt parādsaistības.
Stingros “laika rāmjos” AS “Liepājas Metalurgs” ievietoja itāļu banka UniCredit S p. A, kas pieprasīja uzņēmumam izmaksāt saņemtā kredīta atlikumu 67,5 milj.eiro apmērā. Situācija nonāca strupceļā. Bet tā vietā, lai veiktu uzņēmuma glābšanas ārkārtas pasākumus, tā īpašnieki Sergejs Zaharjins, Kirovs Lipmans un Iļja Segals iesāka nāvīgu karu. Šī kara cēlonis bija ilgstošais strīds starp Lipmani un Zaharjinu par uzņēmuma akcijām. It kā agrāk uzņēmēju starpā notika mutiska vienošanās (divu liecinieku klātbūtnē) par papildus 11,5 procentu uzņēmuma akciju nodošanu Lipmanam, kas viņam dotu iespēju pārvaldīt 35 procentus no uzņēmuma akcijām. Tomēr Zaharjins savu vārdu nenoturēja. Dotajā brīdī Zaharjinam pieder 49 procenti no akcijām, Lipmanam — 23,27 procenti, Segalam — 21,03 procenti. Strīds tika izskatīts tiesā, un nākamajā etapā Zaharjins un Segals kļuva par aizdomās turamajiem.
Lai risinātu krīzes situāciju, uzņēmumā tika noorganizēta jauna Padome, ko Lipmaņa kungs pameta, skaidrojot, ka neuzticas tās jaunajiem biedriem. Viņš asi kritizēja savus kolēģus, izsakot šaubas par iepriekšminētās bankas, kā arī starptautiskās kompānijas “Stemsor”, kas nodarbojas ar tērauda tirdzniecību, imidžu. K. Lipmans paziņoja, ka gatavs viens pats pārvaldīt uzņēmumu, ja viņam netraucēs. Uzņēmuma atdzimšanai, papildus valsts atmaksātajam bankas kredītam, vēl ir nepieciešami 50milj.latu. Viens no potenciālajiem investoriem — Krievijas kompānija “Daļpoļimetal” — nepanākot nepieciešamo līgumu, “ieslēdza atpakaļgaitu”.
AS “Liepājas Metalurgs” glābšanai ir atlicis pavisam maz laika — līdz 26.augustam. Šādu tiesisku aizstāvību noteica tiesa. Uzņēmuma darbinieki, nejauši nokļūstot vadības ķīlnieku lomā, pagaidām paliek bez iztikas līdzekļiem. Ražošana ir dīkstāvē, darbiniekiem alga nav izmaksāta vēl par jūniju. Bet kur lai viņi iet? Jāgaida: kamēr kungi beidzot salīgs mieru. Vai arī uzņēmumam būs jauni īpašnieki.
Latvijas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts uzskata, ka AS “Liepājas Metalurgs” šādā situācijā ir nokļuvis, galvenokārt, akcionāru strīdu dēļ. “Zaļās” enerģijas patēriņš, pēc viņa teiktā, ir tikai 2-3 procenti no uzņēmuma apgrozījuma. Bet ir arī citi cēloņi. Pieņemsim, ja uzņēmums pirktu lūžņus par tirgus cenu Baltijas tirgū, bet ne par paaugstinātām cenām citās vietās, tad varētu ieekonomēt līdz 30 milj. eiro gadā.
Kā saka — ar atpakaļejošu datumu mēs visi gudri. Tikai cilvēki, ja aplūko interneta forumus, netic vairs nevienam: ne uzņēmums īpašniekiem, kas “neredzēja” to, ka uzņēmumā ir nerentabla ražošana, ne valsts ierēdņiem, kuri pēkšņi atklāja “vājās vietas” mārketingā.
Kāpēc agrāk “augšā” neviens neinteresējās par uzņēmuma darbību, kas saņēma daudzu miljonu kredītu ārvalstu bankās, kuru garants bija valsts? Kāds no komentētājiem piedāvā: “…Šajā uzņēmumā jau sen viss ir sazāģēts un sadalīts…”.
Un lielākā komentāru daļa — tā ir sāpe. Sāpe par viena no lielākajiem metalurģiskās rūpniecības uzņēmumiem. Šī rūpnīca ir Liepājas vizītkarte. Liepājas pamatiedzīvotāji sargā uzņēmuma, kurā strādāja viņu tēvi un vectēvi, bagāto vēsturi. Dotajā brīdī tur strādā 2300 cilvēku, neņemot vērā meitas uzņēmumus, kas nodrošina pilnu tehnoloģisko procesu — no izejvielu piegādes līdz loģistikai.
Sagatavoja Valentīna SIRICA
0 komentāru