Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei — puķu vainagu. Īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām, viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Līgo vakarā plūktām zālēm piemīt dziednieciskas un pat maģiskas īpašības. Par īstajām jāņuzālēm tiek uzskatīts āboliņš, paparde, vībotne, buldurjānis, dievredzīte, nārbulis.
Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Tomēr vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.
Zīlēšana ar vainagu.
– Ja nopin vainagu no trejdeviņām zālēm, tad sapņos redzēs savu nākamo vīru.
– Jāņos kroņus svieda upē, ja tas trīs reizes apgriezās, tad apprecējās.
– Neprecētajām jāmet vainags ozolā — cik reižu kritīs, tik gadi līdz kāzām jāgaida. Bet labāk vairāk par trim reizēm nemēģināt un atlikt mešanu uz nākamā gada svētkiem.
– Arī laižot divus vainagus pa straumi, nosaka, vai šogad būs precības vai ne: ja vainagi saskaras, tad meita izies par sievu.
0 komentāru