Grāveru pagasta iedzīvotājus uztrauc nebūt ne vienkāršs jautājums — viņi vēlas no jauna pievienoties Krāslavas novadam. Neslēpšu, kopš pagasta pievienošanās Aglonas novadam, mēs joprojām izjūtam nostalģiju pēc bijušajiem laikiem. Mēs uzskatām, ka dvēseliski esam tuvāki krāslaviešiem, tāpēc vācam parakstus par atkalapvienošanos ar kaimiņiem.
Taisnību sakot, sarunas par to, lai viss būtu, tāpat kā agrāk, nekad nav norimušas. Aptaujas veikšana nesagādāja nekādas pūles, jo laukos visas problēmas tiek apspriestas pie jebkuras izdevības: uz ielas, veikalā, pagastā, autobusa pieturā utt. Tomēr nācās aptaujāt pietiekami daudz cilvēku, lai izsecinātu, kāpēc mēs tā arī nespējām pielāgoties jaunajiem apstākļiem? Esmu izvēlējusies tipiskākās atbildes.
Ilona, skolotāja: “Jau pagājis diezgan ilgs laiks, kopš pagasta pievienošanas Aglonas novadam. Tāpēc šodien, balstoties uz noteiktu pieredzi, varu teikt, ka šajā jautājumā ne viss ir tik vienkārši. Daudzi uzskata, ka, atgriežoties atpakaļ “dzimtenē”, viss būs labāk. Personīgi es neesmu pilnīgi pārliecināta, ka šo četru gadu laikā mēs neesam kļuvuši sveši arī Krāslavai. Un, ja pievienošanās no jauna ir iespējama, kas mainīsies mūsu ikdienā? Pēc tik daudziem gadiem esam pieraduši visus jautājumus risināt Krāslavā, šeit ir saglabājušās draudzīgas attiecības ar kolēģiem, ar kuriem bieži tikāmies. Tā bija patīkama gan personiska, gan profesionāla saziņa. Runājot par šī brīža situāciju, būtu jāuzsver, ka mūsu pagasts ir pelnījis lielākas vienlīdzības un patstāvības tiesības. Es gribētu, lai daļu finanšu jautājumu varētu atrisināt šeit, uz vietas. Tas attiecas arī uz iespēju izvēlēties uzņēmumus, ar kuriem gribētu sadarboties pati skola, nevis tos, kurus mums uzspiež. Uztrauc arī medicīnas jautājums. Braukt uz Preiļiem un meklēt jaunu ģimenes ārstu? Par laimi, mūs vēl pagaidām pieņem speciālisti Krāslavā. Bet mums jau paliek bail, ka tik nenotiek vēl kāda ne īpaši veiksmīga reforma”.
Ģertrūde, bezdarbniece: “Pagaidām lielu daļu pakalpojumu joprojām varam saņemt Krāslavā. Un ja ir izvēles iespējas, tad, protams, braucam uz Krāslavu. Tur viss ir tuvs un saprotams. Turklāt arī ceļa izdevumi ir mazāki. Bezdarbniekiem tas ir ļoti svarīgi. Gribētos, lai arī mūsu viedokli ņemtu vērā, nevis tikai paziņotu par jau pieņemtiem lēmumiem. Jo vēl daudzos jautājumos ir neskaidrības”.
Hristīna, bezdarbniece: “Ja mums ir nepieciešamība apmeklēt valsts iestādes, tad Krāslavā to darīt, protams, ir pierastāk un ērtāk. Tāpat kā daudzus, arī mani uztrauc, lai problēmas medicīnas jomā beidzot tiktu atrisinātas. Preiļi mums nav labākais variants. Tie ir tālu, un uz turieni aizbraukt nav nemaz tik vienkārši. Vispārīgi runājot, jebkādas izmaiņas pagasta iedzīvotājiem rada papildus izdevumus. Bet kur tad bezdarbniekiem ņemt naudu? Nezinu, kas notiks, ja atkal tiksim pievienoti Krāslavai. Lielākā kļūda tika pieļauta, mūs apvienojot ar citu novadu bez jebkādiem paskaidrojumiem, nemaz nejautājot, vai mēs to gribam”.
Natālija, bezdarbniece: “Es esmu divu bērnu māte. Vīrs ir bezdarbnieks. Mūsu ģimenei ir svarīga stabilitāte, lai bērni varētu mācīties savā skolā. Ja gadās saslimt, tad uz Krāslavu aizbraukt ir ērtāk. Mēs negribam sliktas pārmaiņas, kad nezini, ko nesīs rītdiena. Mūsu ģimene ir par Krāslavu”.
Irīna, pensionāre: “Cik daudz cilvēku palikuši pagastā? Vai tiešām vajag, lai paliek vēl mazāk? Pagasta iedzīvotāji noveco, cilvēki nenodzīvo līdz pensijas vecumam. Un pat ja nodzīvo, pensija lielu prieku nesagādā. Tas jāņem vērā, un nevajag pieņemt lēmumus mūsu vietā. Kad tiek ieviesti jauni noteikumi, jādomā par cilvēkiem. Mani tas viss ļoti uztrauc. Nepieciešams saglabāt šajos gados izveidotās attiecības ar ārstiem Krāslavā. Braukt uz Preiļiem nav ne spēka, ne līdzekļu. Turklāt transporta satiksme ir ļoti slikta. Un pēdējais — no savas pieredzes teikšu, ka Krāslavā speciālisti runā klienta valodā. Bet Preiļos vairākas reizes atteicās ar mani runāt krievu valodā. Kāds tam pamatojums? Es braucu uz valsts iestādi saņemt kvalificētu palīdzību un pakalpojumus, nevis pierādīt to, ka man ir tiesības saņemt pieklājīgu, cieņpilnu attieksmi”.
Aleksejs, pagasta iedzīvotājs: “Saprotiet, ja salīdzina Krāslavu un Aglonu, tad uzvarētāja ir pirmā. Ne tikai pēc maniem uzskatiem, bet arī faktiski, Aglonā nekā nav. Krāslavā atrodas dažādas valsts iestādes, bankas, un tirdzniecības vietas. Tur dzīvo mani draugi un radi. Vēsturiski mēs vienmēr bijām saistīti ar Krāslavas novadu. Ar Aglonu mums nav nekā kopīga. Pagasta iedzīvotāji joprojām ir kaujas gatavībā, ja rastos nepatīkami pārsteigumi. Tas jau ir apnicis! Balstoties uz valstsvīru iepriekšējo pieredzi, neesmu pārliecināts, ka netiks plānota vēl kāda ”āķīga spēle”, kuras rezultātā, pat nenojaušot, atkal nonāksim nezin kur.”.
Es gribētu piebilst, ka Krāslava mums ir svarīga arī ar plašo skolu izvēli. Grāveru pagastā, pēc būtības, ir krievu valodā runājoši iedzīvotāji. Daudzas krievvalodīgas ģimenes vēlētos, lai viņu bērni, pabeidzot skolu pagastā, varētu turpināt izglītību dzimtajā valodā. Krāslavā šīs valodas ir trīs — latviešu, krievu un poļu. Saprotu, ka daudziem viss minētais var likties mazsvarīgs un pat smieklīgs, bet kāds atklāti kritizēs sabiedrības viedokli. Bet tur jau tā lieta, ka šis ir tautas viedoklis, ar kuru mūsu valstī nerēķinās. Mēs ticam, ka mūsu cerībās netiks meklēts zemteksts. Un ja tuvojas kārtējās globālās pārmaiņas, lai to rīkotāji pajautā mums, vienkāršai latviešu tautai, kur mēs gribētu atrasties, vai vismaz paskaidro, kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs. Bet vispārīgi runājot, gribas vienkārši dzīvot un justies kā dzimtās valsts cilvēkam.
Irina ROMANOVA
0 komentāru