Varētu teikt, ka šis uzņēmums ir īsts Krāslavas ilgdzīvotājs: šī gada 19. oktobrī tam apritēs jau 20 gadi. Agrāk, PSRS laikos, organizācijas nosaukums bija SPMK; tā apkalpoja rajona kolhozus un sovhozus, būvēja fermas, kaltes, montēja aprīkojumu. Šobrīd tās mantotāja – uzņēmuma “Leven” darbības profils būtībā ir tāds pats — dažādu organizāciju un privātpersonu apkalpošana, kuras vajadzībām firmai ir visas nepieciešamās licences, lai veiktu santehnikas montāžas darbus, kanalizācijas ierīkošanu, zemes darbus. Uzņēmuma īpašnieks Leons Rukmans piekrita atbildēt uz “Ezerzemes” korespondenta jautājumiem.
— Vai jūs jau ilgi strādājat šajā uzņēmumā?
— SPMK struktūrā esmu kopš 1986. gada. Biju atslēdznieks, meistars, sagādātājs. 1989. gadā ar darba kolektīva padomes lēmumu sāku vadīt organizāciju. Laiks gāja, un uz SPMK bāzes izveidojās firma “Leven”, sākām darboties un attīstīties jaunajos apstākļos.
— Kā tika risināts darbinieku jautājums?
— Sākot ar 1991. gadu daudzi speciālisti pameta Latviju, aizbraucot prom uz Krieviju, Baltkrieviju. Taču bija arī pietiekoši tādu, kuri palika. Piemēram, Česlavs Kovaļčuks un Vitālijs Eglis strādā šeit kopš 1979. gada — pēc atgriešanās no armijas dienesta. Vasarā pie mums ir nodarbināti ap 40 cilvēku, ziemā paliek 15-20. Ziemas mēnešos cenšamies piedāvāt darbiniekiem atvaļinājumus, dažus cilvēkus pieņem uzskaitē nodarbinātības dienests. Vasarā viņi atkal atgriežas pie mums.
— Vai jūs jūtaties ērti tandēmā “uzņēmums-valsts”?
— To varētu nosaukt par miermīlīgu līdzāspastāvēšanu. Piedalāmies Eiropas Savienības projektos. Ik gadu atbrauc auditori no Rīgas: pārbauda visu — sākot ar grāmatvedību, beidzot ar bīstamo atkritumu konteineriem. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā uzņēmums sāka piedalīties kanalizācijas un ūdensvadu tīklu nomaiņas, kā arī citu pakalpojumu ES finansētajos projektos. Mums radās arī izdevība jaunas tehnikas iegādei un cita veida palīdzības saņemšanai. Taču pastāv arī medaļas otra puse — tie ir nodokļi. Neapliekamais minimums ir 45 lati, bet to vajadzētu vismaz pietuvināt minimālās algas līmenim. Biznesam tas būtu ļoti noderīgi, tādējādi tas varētu attīstīties daudz straujāk. Savukārt šobrīd nodokļos aiziet līdz pat 50% peļņas. Turklāt, pēc manām domām, ekonomika pie mums ir pārāk cieši saistīta ar politiku. Par ministriem bieži vien kļūst cilvēki, kuriem nav ne nepieciešamās izglītības, ne aicinājuma, taču ir piederība pie “pareizās” partijas. Uzņēmējdarbības attīstībai kopumā tas nav labākais variants. Teiksim, šodien viņš ir aizsardzības ministrs, rīt viņš tiek “pārmests” uz lauksaimnniecību… Kam no tā ir kāds labums? Gribētos atzīmēt vēl vienu lietu: Krāslavā tiek slēgtas bankas. Privātpersonām tas, iespējams, nav tik būtiski, taču uzņēmējiem tas sagādā ne mazums neērtību.
— Drīz pie mums visticamāk tiks nomainīta valūta. Leon, kāda ir jūsu attieksme pret šo notikumu?
— Šāda nu ir valsts politika un mēs esam viennozīmīgi šīs situācijas ķīlnieki, kuri nespēj neko ietekmēt. Lats ir tā nelielā vērtība, kas mums vēl ir palikusi; varētu teikt — mūsu brends. Es domāju, pāreja nebūs nesāpīga. No otras puses, mēs jau to piedzīvojām: rubļi, “repšiki”, lati… Pārdzīvosim arī šoreiz. Ja vien Eiro būtu spēcīgs un ilgtspējīgs, tur tas jautājums… Kipras krīze taču skāra nevis rubļus, bet tieši Eiropas valūtu. Ko lai saka, cerēsim, ka pie mums nacionālā katastrofa nenotiks.
— Ko jūs domājat par jaunatni, kura nāk pie jums? Ar to es domāju tieši profesionālo sagatavotību: vai tā ir pietiekama?
— Es jau kā jaunatni uztveru 30-40- gadīgos. To man liek darīt zināma profesionālā līmeņa esamība. Ja nopietni, tad jāsaka, ka novērtēju vecos darbiniekus, turklāt — tieši par profesionālismu. Agrākajos laikos viņi bija izgājuši teicamu meistarības skolu, turklāt uz šiem cilvēkiem var paļauties darba attieksmes un disciplīnas ziņā. No otras puses, nesen par saviem līdzekļiem nosūtījām divus jaunos darbiniekus uz ekskavatora operatoru kursiem. Tāpat apmaksājam elektriķu, iekrāvēju kursus. Šiem mērķiem naudu nežēlojam, jo ir jāaudzina nākamā maiņa.
— Kā skataties nākotnē?
— Teikšu tā: attiecos pret to ar piesardzīgu optimismu!
— Kādai atpūtai dodat priekšroku?
— Kādreiz bija laba volejbola komanda. Nedaudz aizraujos ar ziemas makšķerēšanu. Un vēl varu parādīt savu lepnumu — īstu lielo krievu biljardu. Šo brīnumu ir izgatavojuši lietuviešu meistari. Šī spēle sniedz patiesu baudu.
— Paldies par stāstu, un veiksmi jums un jūsu kolektīvam!
Boriss TARĻECKIS
0 komentāru